— Nu kā tu vari tik mierīgi gulēt? — pagājušajā nedēļā man uzbruka Izabella.
— Valstī pieaug noziedzība, zagļi kļūst arvien nekaunīgāki, bet tu naktī guli kā nosists! — viņa nebeidza mani tiranizēt.
Apsolīju, ka nākamajā naktī stāvēšu mūsu īpašuma sardzē, sadzēros kafiju, bet tik un tā aizmigu. Ap pusnakti ar dunku sānos mani uzmodināja Izabella. — Dzirdi, zagļi grabinās! — viņa teica. Neko tādu gan nesadzirdēju. Pēc tam Izabella klusiņām izlīda no gultas un pierāpoja pie kumodes, lai pārbaudītu, vai nav nozagtas viņas mīkstās aitas vilnas čības — tās viņa apauj tikai, kad ierodas ciemiņi. Pēc tam viņa kā pantera pa tumsu lavījās uz gaiteni, jo uz pakaramā ir viņas ādas mētelis ar sudrablapsas apkakli. Konstatējusi, ka viss kārtībā, viņa devās uz vannasistabu, kur ir līzingā pirktā automātiskā veļas mazgājamā mašīna. Savu apgaitu viņa beidza pie durvīm — pārbaudīja, vai kāds tās nav atmūķējis. Tās gan varētu vispār neslēgt ciet, jo katru vakaru Izabella tur izveido barikādes — sakrauj lupatu kaudzes, noliek spaiņus ar ūdeni, uz durvju roktura sakarina vēja zvanus. Un tā viņa darbojas katru nakti…
Ja labi padomā — nekā īpaša jau mums nav, ko zagt. Lielākā vērtība ir pati Izabella, bet tādu “kuģi” jau tik viegli nenozags.
