Jau gadu simtiem svētdienās un svētku reizēs skan baznīcu zvani, aicinot aizmirst ikdienas steigu, vismaz uz dievnamu nākot, jo visi darbi tik un tā nav padarāmi. Zvans ir baznīcas ārējā balss. Tas aicina pavērst skatu uz debesīm un atgādina, ka ceļš uz mūžību sākas ar lūgšanu. “Celies un topi gaišāks!” — tā tulkojamas baznīcas zvanu skaņas.
Apsveic, aicina, atgādina
Zvani kā signalizēšanas priekšmeti bija zināmi jau pirms mūsu ēras. Pasaulē vecākais ir kāds ķīniešu zvans, kuram ir apmēram pieci tūkstoši gadu. Ar zvanu skaņām apsveica uzvarētājus, aicināja ļaudis uz lūgšanu, izziņoja trauksmi. Ar zvanu skaņām pavēstīja ne tikai pusdienas laiku, bet arī veicamos uzdevumus. Itālijā, Turīnā, Maizes zvans atgādināja saimniecēm, ka laiks mīcīt mīklu. Polijas pilsētā Gdaņskā īpašs uzdevums bija uzticēts Alus zvanam, kas vakaros ziņoja par dzertuvju atvēršanu. Vairāki interesanti zvani bija Vācijā. Bonnā ilgu laiku darbojās Tīrības zvans. Tā skaņas aicināja pilsētniekus slaucīt ielas. Ābenes pilsētā ierīkotais Darba zvans iezvanīja darbdienas sākumu un beigas. Savukārt Ulmas pilsētā Savādnieku zvanu skandināja, līdzko zemi pārņēma tumsa.
Sākumā zvārgulis ar rokturi
Pretrunīgas ir ziņas par pirmajiem zvaniem kristiešu dievnamos. Daži vēsturnieki apgalvo, ka pirmie zvani bijuši jau mūsu ēras 4. gadu simtenī. Pats vecākais dzelzs zvaniņš, kas nodēvēts par Svētā Patrika zvaniņu, radīts 450. gadā. Taču šis zvans, kaut arī kristiešu, nebija parasts torņa zvans, bet vienkāršs zvārgulis ar rokturi. Zināms, ka 8. gadsimtā torņu zvani dievnamos zvanīti Kampaņā Itālijā.
Pirmie — no Krievzemes
Latvijā pirmo reizi zvani pieminēti Indriķa hronikā, stāstot par Jersiku, 1209. gadā. Domājams, ka pirmie Latvijas baznīcu zvani ievesti no Krievzemes, jo senajā Jersikā, kur kristietība bija iepazīta vēl pirms vācu krustnešu iebrukuma, dievkalpojumu sākumu 12. gadsimtā ievadījušas zvanu skaņas. Tā kā sākotnēji Rīgas baznīcu torņi bija celti no koka, ugunsgrēku liesmās zvani bieži vien pārvērtās metāla klucī. Arī Rīgai, kā jau katrai kārtīgai viduslaiku pilsētai, bija sava zvanu lietuve. Pirmo reizi tā oficiāli pieminēta 1588. gadā.
Milzīgais klusētājs
Pasaulē smagākais zvans ir tā dēvētais Cara zvans Maskavā, Kremlī. Tā novietošanas laikā notika vairāki nelaimes gadījumi. 1737. gadā, kad zvans jau bija gatavs uzvilkšanai tornī, ugunsgrēkā apdega sastatnes, kas neizturēja zvana lielo svaru, un tas iegāzās lietuves bedrē. Pēc tam zvanu vairākkārt centās nolikt paredzētajā vietā, taču neveiksmīgi. Vienā no tādām reizēm zvanam nolūza 11 tonnu smags bronzas gabals. Tikai pēc 100 gadiem izdevās zvanu novietot uz granīta pamatnes. Zvana diametrs platākajā vietā ir 6,6 metri, bet tā svars pārsniedz 200 tonnu. Taču pasaules milzenis līdz šim nekad nav zvanījis. Aprēķināts, ka šī zvana skaņa būtu dzirdama vairāku desmitu kilometru attālumā.
Pēc 40 kilometriem
Savukārt Rēzeknes vecticībnieki var lepoties ar trim baznīcas zvaniem, kas esot lielākie Eiropā, piemēram, lielais zvans sver 5,1 tonnu. Tie darināti Gatčinā. Kad zvani bija novietoti tornī, zvanu lējējs trijjūgā braucis projām no pilsētas, lai saklausītu, cik tālu zvani ir dzirdami, un esot apstājies tikai pēc 40 kilometriem.
Visizsmalcinātākās tradīcijas pareizticīgajiem
Dažādās Latvijas reliģiskajās konfesijās zvanīšanas tradīcijas ir atšķirīgas. Visizsmalcinātākās ir no Krievzemes nākušās. Pareizticīgo baznīcas lepnums nav zvanu lielums vai to radītais skaļums. Bagātākajās pareizticīgo draudzēs parasti cenšas radīt veselu zvanu komplektu. Pilnu komplektu veido astoņi zvani, no kuriem katrs skan atšķirīgi. Pareizticīgo zvani ne vienmēr novietoti tornī. Dažviet zvanu tornis ir blakus pareizticīgo baznīcām, kurā visbiežāk novietoti septiņi zvani, bet katedrāles tornī — astotais. Zināmi arī gadījumi, kad zvanu novieto pie lieveņa.
Maigāk zvana sievietes
Lai skaņu izvilinātu no zvana, ir vajadzīgas iemaņas, talants, treniņš. Latvijā patlaban ir tikai divas profesionālas zvaniķes sievietes. Jeļena Grandova šo māku četrus mēnešus apguva zvaniķu skolā Baltkrievijā, Minskā. Daudzi uzskata, ka sievietes zvanījums ir maigāks, vieglāks. Viņas pret zvanu izturas kā pret bērnu. Vīriešu radītās zvanu skaņas tiek salīdzinātas ar jātnieku zirgā, kad pavadas tiek pievilktas ar spēku. Tāpēc dažkārt garīdznieki Krievijā zvaniķu skolām sūta vēstules, lai palīdz atrast zvaniķi sievieti.
Rīko festivālus
Krievijā ļoti populāri ir baznīcu zvanu festivāli, kas notiek no agra pavasara līdz vēlam rudenim un pat ziemā. Īpaši interesants ir festivāls, kas katru ziemu tiek rīkots tālajā ziemeļu rajonā — Kargopoles pilsētā. Aukstumā jābūt īpaši uzmanīgiem, jo zvans no sitiena var saplīst, īpaši, ja temperatūra noslīd zem mīnus 15 grādiem. Šādi festivāli ir ļoti noderīgi profesionālajā ziņā. Zvanu tornī vienlaikus ir 20 festivāla dalībnieku, tur var klausīties un redzēt, cik atšķirīgi cilvēka rokās var skanēt vieni un tie paši zvani. Pērn Limbažos notika arī pirmais Latvijas zvanu festivāls.
Ar āmuriņu
Zvanu konstrukcija nav vienāds. Luterāņu zvani formas ziņā gan maz atšķiras no pareizticīgo zvaniem. Pareizticīgo baznīcas zvanam svārstās gan zvans, gan zvana mēle, turpretī luterāņu baznīcu zvani pārsvarā ir stingri nostiprināti, un zvana skanējumu rada vienīgi zvana iekšienē vēzētā mēlīte. Luterāņiem zvana lietojums nav tik plašs — pārsvarā ritmiskām skaņām ieskandē dievkalpojuma sākumu, kā arī vēsta par tā beigām. Zināmi arī tādi zvani, kuru skandināšana atšķiras no ierastās. Dažviet zvanu skandina, zvanam no ārpuses uzkrītot āmuriņam. Savulaik šāds zvans bija novietots arī Pētera baznīcas tornī Rīgā.
Zvanu dažādie likteņi
Zvani ir piedzīvojuši dažādus laikus, un katram, tāpat kā cilvēkam, ir savs likteņstāsts. Tie allaž kārdinājuši svešzemju iekarotājus — tikuši pārkausēti gan lielgabalos, gan dažādos sadzīves priekšmetos. Piemēram, Pēteris I licis pārliet lielgabalos pustūkstoti baznīcas zvanu, no kuriem lielākā daļa salaupīti Baltijā. Slēpdami savas baznīcas relikvijas, vietējie tās gremdējuši gan ezeros vai upēs, gan rakuši zemē. Bieži vien gadījies, ka slēptuves zinātāji, labākus laikus nesagaidījuši, devušies viņsaulē. Tad nācies cerēt uz nejaušu gadījumu, ka zvani atkal “ieraudzīs” saules gaismu.
Atrod Pērsē
Sākoties Ziemeļu karam, kā pierakstījis mācītājs Mercs, 1704. gadā Koknesē latviešu pērminderis Stralsecheks baznīcas zvanu kaut kur noslēpis, bet pēc mēra epidēmijas 1710. gadā nebija palicis dzīvs neviens, kurš par to zinātu. Mācītājmuiža bija pilnībā izmirusi. Tikai 1748. gadā, Trešajos Vasarsvētkos, zvanu atrada kādā bedrē Pērsē iepretī Mācītājmuižas rijai. Tā baznīcas grāmatā ierakstījis mācītājs Rīmans.
1819. gadā baznīcai tika veikts remonts un piebūvēta sakristeja. 1887. gadā uzcelts tagadējais tornis, uzklāts jauns jumts, izremontēta iekšpuse. Pirmā pasaules kara laikā baznīcu nopostīja. No 1919. gada sākās baznīcas atjaunošana, un 1929. gadā dievnamu iesvētīja. 1930. gadā tornī uzvilka un iesvētīja arī 830 kilogramu smago tērauda zvanu, kas darbojas vēl šodien.
Evakuē uz Krieviju
Līdzīgi gadījumi bijuši arī citur Latvijā. Ziemeļu karam sākoties, zvani noslēpti Vietalvā, Limbažos, Lielstraupē. Tāpat kā Koknesē, gluži nejauši zvans atrasts arī Lielstraupes ezerā.
Pirmā pasaules kara laikā ap 2000 baznīcas zvanu evakuēti uz Krieviju. No tiem pēc kara atpakaļ atveda tikai ap 500. Stāsta, ka, piemēram, Saratovas vērtīgo zvanu kolekcijā joprojām esot arī daži Latvijas baznīcu pulksteņi. Daudzi iznīcināti Otrā pasaules kara laikā, daudzi kļuvuši par muzeju eksponātiem. Latvijas Vēstures un kuģniecības muzejā ir lielais Durbes zvans.
Norāda testamentā
Gan priecīgs, gan traģisks stāsts ir noticis arī Neretas baznīcas zvaniem. Baznīcas būvētājs Neretas lēņu kungs Vilhelms Efferns savā testamentā 1607. gadā savai laulātajai draudzenei Elizabetei noteicis, ja pats testamenta rakstītājs to nepaspēj izdarīt dzīves laikā, uzlikt Neretas baznīcai divus zvanus. Efferns miris ap 1617. gadu un domājams, pats zvanus arī uzlicis. 1670. gadā zibens iespēris baznīcas tornī, un tas nodedzis, sadeguši arī abi zvani. Kad pēc tam uzlikts jauns zvans, nav zināms. Uz nākamā zvana bijis uzraksts “Soli Deo gloria” un vārds “Anna fon Plettenberg”. Viņa nosaukta kā Efferna mantiniece ap 1666. gadu. Šis zvans saplīsa 1895. gadā Neretas muižas nomnieka Mihailovska bērēs. Saplīsušais zvans pēc tam pārkausēts, iespējams, Pēterpilī un kalpoja baznīcai līdz 1914. gadam, kad to pēc Krievijas valdības rīkojuma noņēma uz aizveda uz Krieviju. Kara laikā tas redzēts Ņižņijnovgorodā starp daudziem citiem zvaniem. Bet baznīca bez zvana ir kā cilvēks bez mēles, tāpēc draudze gādāja jaunu zvanu. Tagadējais zvans ir no tērauda. Tas izgatavots Vācijā, Apoldā, Šilinga dēlu zvanu lietuvē. Kopā ar mēli sver 845 kilogramus. Baznīcas tornī uzvilkts un nostiprināts 1927. gada 8. jūlijā, iesvētīts 7. augustā. Uz zvana rakstīts: “Neretas baznīca 1927. g. Pa Latvijas kalniem, lejām/ Paudi augstā Dieva godu./ Cietējiem iedves cerību, Mirušiem iezvan’ mūžīgu mieru”.
Top Liepājā
“Liepājas metalurgs” ir vienīgais metalurģijas uzņēmums, kurā rūpnieciski izgatavo bronzas un tērauda zvanus. Tie šeit lieti visos laikos. Savulaik ceļu uz Liepājas pusi mērojis arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Viņš ir kristīts un iesvētīts Bērzes luterāņu baznīcā. 1939. gadā viņš baznīcas draudzei uzdāvināja zvanu ar veltījumu uz tā. Zvans izgatavots toreizējā Liepājas drāšu fabrikā un sver apmēram tonnu. Otrā pasaules kara laikā baznīca daļēji sagrauta, taču iedzīvotāji izglāba zvanu, kurš atkal ierīkots tornī.
Kā liecina nostāsti, kad pasūtījums bijis gatavs, prezidents Liepājas zvanu meistariem par 25 latiem izmaksājis alutiņu. Slavējot labdari, pēc dzeramā uz tuvējo strādnieku bodīti esot skrējuši pat ar diviem spaiņiem.
Domāts Sv. Pētera baznīcai
Romāna cienīgs vēstījums iznāktu par Rīgas Jēkaba baznīcas zvaniem. Vecākās liecības par Svētā Jēkaba baznīcas zvaniem datēts ar 1480. gadu, kad pēc pērmindera Henrika Molres un Henrika Ronnes pasūtījuma tika izgatavots “pulksteņa zvans”. To izlika torņa ārpusē zem speciāli izgatavota jumtiņa, lai pilsētā varētu labāk sadzirdēt tā skaņu. Diemžēl 1482. gadā, kad ordeņa bruņinieki aizdedzināja torni, arī zvanu iznīcināja. Līdz Pirmajam pasaules karam ārpus torņa smailes mazajā piebūvē karājās holandiešu zvanu lējēja Johana Šonenborha 1509. gadā Kampenā pie Zeiderzē lietais pulksteņa zvans, kas bija savienots ar torņa pulksteņa mehānismu. Šis zvans (oficiāli to sauca par Svētā Blazija zvanu) tika izveidots drīz pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga uzvaras pār Krievijas cara Ivana III karaspēku 1502. gada 13. augustā pie Smoļinas ezera Pleskavas tuvumā un, kā ieraksts rāda, domāts Sv. Pētera baznīcai: „Mani sauc par Sv. Blaziju. Kad mani skandina, tad nāciet uz Sv. Pēteri.”. Tā kā iepriekšējais Sv. Jēkaba baznīcas pulksteņa zvans bija iznīcināts, jauno zvanu nodeva šai baznīcai. Sv. Jēkaba baznīcas tornī tas varētu būt ierīkots tikai 1554. gadā. Līdz Pirmajam pasaules karam šis zvans bija vecākais Rīgas baznīcās, tā svars — 90 kg, taču vislielākais Sv. Jēkaba baznīcas zvans līdz norādītajam laika posmam svēra 3280 kg (liets Doma baznīcas vajadzībām 1556. gadā).
Atjaunot rosina koris
No XVI gs. ir ziņas arī par kādu citu zvanu, uz kura bija uzraksts: “Jaspers Rodenburgs un Hanss Hagemans, Svētā Jēkaba baznīcas priekšnieki, lika mani izliet. Mani izlēja Hanss Regens 1557. gadā”. Divi simti gadu vēlāk šis zvans bija pieminēts baznīcas grāmatā kā “saplīsis”, kaut gan turpat ierakstīts, ka tajā nav redzama neviena plaisa. 1773. gadā šo zvanu noņēma un pārlēja no jauna sv. Jēkaba kapsētas vajadzībām. Starp 1675. un 1786. gadu Rīgas pilsētas metāllējējs Gerhards Meijers Sv. Jēkaba baznīcai izlējis 2460 kg smagu zvanu. 1915. gada vasarā visi četri Sv. Jēkaba baznīcas zvani karadarbības dēļ evakuēti uz Krieviju, kur tie arī palika. 1999. gada nogalē vīru koris “Tēvzeme”, sagaidot Rīgas 800 gadu jubileju, ierosināja atjaunot Sv. Jēkaba baznīcas torņa zvanu. Šim mērķim bija jāsavāc Ls 3588. 2001. gada sākumā zvanu atlēja „Liepājas metalurgs”. 2001. gada 21. jūnijā Romas katoļu baznīcas arhibīskaps kardināls Jānis Pujats iesvētīja šo zvanu, un tas tika pacelts tornī.
Kādreiz arī nogāžas
Pavisam nelāgu joku savulaik “izstrādājis” kāds zvans Vācijā, Berlīnes piepilsētā. Bēru laikā no baznīcas torņa nogāzās 6,7 tonnas smagais Šmargendorfas protestantu Krusta baznīcas zvans, kad aizlūguma laikā to sāka zvanīt. Zvans gan paspēja nogāzties tikai piecus metrus zemāk, tad tas aizķērās aiz viena no baznīcas tērauda balstiem un tur palika. Par laimi, neviens necieta. Ugunsdzēsēji ar celtņa palīdzību nokritušo zvanu nostiprināja.
Ne tikai baznīcā
Mūsdienās ir arī pavisam citādi zvani — bez mēles, bez alvas, bronzas vai kāda cita sakausējuma. Vēl pavisam nesen interneta portālā zvans bija informācija par baznīcu un kristīgo oranizāciju aktivitātēm Latvijā un ārzemēs.
Reizi divos gados Daugavpilī tiek rīkots starptautiskais garīgās mūzikas festivāls “Sudraba zvani”. Šogad tas no 9. līdz 11. janvārim notika jau astoto reizi.
Konkursā piedalījās 35 koru kolektīvi, 22 vokālie ansambļi un 20 solistu. Konkursam bija pieteikušies krietni vairāk kolektīvu, tādēļ, ievēloties pretendentus, festivāla organizatoriem nācās ievērot pārstāvniecības principu. Festivālā tradicionāli piedalās mūziķi no Polijas, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas, pirmo reizi piedalījās pārstāvji arī no Ungārijas, Armēnijas, Itālijas un Nigērijas. Kopējais festivāla dalībnieku skaits pārsniedza 2000.
Tikai trīs vārdi
Kokneses Romas katoļu baznīcā jau otro gadu zvaniķa pienākumus veic Aldis Valainis. Salīdzinot ar luterāņu baznīcu, šis zvans gan ir visai necils, taču uzdevums abiem zvaniem līdzīgs — aicināt tiekties uz augšu un atgādināt, ka dzīvojam ne no maizes vien.
Bez ceturkšņa deviņos Aldis pa šaurām kāpnītēm dodas uz zvana torni, paver logu, lai zvana skaņas būtu labāk dzirdamas, un aptuveni trīs minūtes skandina zvanu. Viņš baznīcā veic ministranta pienākumus. Katru svētdienu viņu te gan nevar sastapt, jo Aldis ir tālbraucējs.
Viņa pievēršanās ticībai bija vienkārša. Vecmāmiņa ar rožukroni — tās ir Alda spilgtākās bērnības atmiņas. Reiz, 80. gadu beigās, viņa zēnam par baznīcu teikusi: “Aizej un apskaties!”. Šie trīs vārdi visu arī izšķīra. Savulaik viņš mācījās Rīgas garīgajā seminārā, sāka teoloģijas studijas augstskolā, bet dažādu apstākļu dēļ to nepabeidza.
— Koknesē ir 60 procentu katoļu, bet kur viņi ir dievkalpojuma laikā? — neizpratnē jautā Aldis. — Baznīcu apmeklē lielākoties gados veci cilvēki, viņu vidū vīru pavisam maz. Kopš baznīcu atklāja Bebros, Koknesē cilvēku ir vēl mazāk. Tiesa, svētkos baznīcā ir par šauru — visiem vietas nepietiek.
Aldaprāt, gados jaunus cilvēkus baznīcai grūtāk piesaistīt, jo visam sākums ir ģimenē. Kristīgā audzināšana jāsāk ar vecākiem, varbūt tad bērnu dzīvē primārās būs garīgās vērtības.
— Tagad visi runā par grūtajiem laikiem, krīzi. Tad man gribas teikt — aizbrauciet uz Afganistānu! Vienā no televīzijas raidījumiem kāds žurnālists stāstīja, ka cilvēkiem tur jāiztiek ar dolāru mēnesī. Tur gan ir grūti laiki! — saka Aldis. — Atceros, arī es savulaik, kad sāku darba gaitas, algā saņēmu mazāk nekā vecmāmiņas pensija. Viņa man vēl deva naudu autobusa biļetei, kad es braucu uz dievkalpojumu Jēkabpilī — Koknesē tie agrāk notika divreiz mēnesī.
Iesaka dziedniece
Dziedniece Benedikta Mežale iesaka klausīties baznīcas zvanus. Tie attīra dvēseles ēterisko, astrālo un mentālo līmeni. Lielie dobjie zvani attīra enerģētiku visai zemei, ne tikai tuvumā esošiem cilvēkiem. Dziedniece ikvienam iesaka mājās vai darbavietā glabāt zvaniņu un pašam ik pa brīdim to pašķindināt. Kādu zvanu — māla, metāla vai kristāla, tas katram jāizvēlas pašam.
Uzziņa.
*Vislielākais (13 128 kg smags) zvans Latvijā ir Kristus piedzimšanas katedrālē Rīgā.
* Senākais zvans Latvijā ir Sabiles luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā.
*Par lielāko darbojošos zvanu uzskata Lielo Pēteri Ķelnes domā Vācijā — 24 tonnas lielais zvans liets 1923. gadā, un tā augstums un diametrs pārsniedz 3 metrus.
* Vislielākais zvanu tornis ir Francijas pilsētā Liona, tajā skan 40 zvanu — no 10 kg līdz 18 tonnām smagi.
Interesanti
Tāpat kā cilvēkus, arī zvanus kristī: apslaka ar svētītu ūdeni. Apkvēpina ar vīraku, iesvaida ar mirrēm un katram dod savu vārdu.
* Sens ticējums vēsta, ka zvani novērš nelaimi, piemēram, ar zvanīšanu varot izsargāties no ugunsgrēka. Tie skandināti mēra laikā — zinātnieki tam atraduši izskaidrojumu: skaņu vibrācijas ierobežo slimības ierosinātāju izplatību.
(Izmantotā literatūra: žurnāli “Patiesā Dzīve” (2008. g. 25. nr.), “Praktiskais Latvietis” (2003. g. 51./52. nr.), “Mājas Viesis” (2001. g. 10. III), “Aizkraukles kalendārs” (1994.), interneta resursi).
