Aizvadītā nedēļa bija notikumiem bagāta. Visa Latvija dzīvoja līdzi Doma laukumā un Saeimas namā notiekošajam.
Arī darba, protams, netrūka. Kaut arī valstī un pasaulē ir ekonomiskā krīze, turpinām strādāt. Noslēgti vairāki līgumi, un pēc kāda laika sāksim tos īstenot.
Piedalāmies arī Eiropas Sociālo fondu projektos. Esam iesaistījušies jauniešu nodarbinātības projektā. Pašlaik ir izstrādāti vēl vairāki projekti, kas būs vērsti iedzīvotāju labklājības un nodarbinātības uzlabošanai, tas ir, speciālistu pārkvalificēšanai un jauna aroda apgūšanai. Top sociālo māju būvniecības projekti, kas dotu labumu sociāli mazaizsargātajai iedzīvotāju daļai. Cenšamies domāt par tiem, kuriem klājas grūtāk.
Diemžēl šo projektu sagatavošana un realizācija prasa tik daudzu birokrātisku priekšrakstu izpildi. Būtu vienkāršāk un iedzīvotājiem izdevīgāk, ja šīs birokrātiskās prasības nebūtu tik augstas. Projektiem ir tik daudz kontrolējošo institūciju un apstiprinātāju, ka zem katra dokumenta paraksts ir paraksta galā. Valsts patiesībā uztur institūcijas, kas no šo projektu izskatīšanas “barojas”. Vai tas ir labākais risinājums — uzturēt birokrātisko aparātu, kur vienu dokumentu izskata desmitiem cilvēku?
Zinām, ka krīze ir visā pasaulē, tomēr mēs esam vienīgie, kas valsts labklājību grib paaugstināt uz nodokļu maksātāju rēķina. Mēs esam vienīgie, kas paaugstina nodokļus, samazinot iedzīvotāju ienākumus un līdz ar to pirktspēju. Lielbritānijā šādā situācijā rīkojās pilnīgi pretēji: lai iedzīvotāji no ekonomiskās lejupslīdes ciestu mazāk, nodokļus samazināja. Latvija atkal izceļas, bet tam ir ļoti vienkāršs skaidrojums – vienīgais, ko “ražo” mūsu valstī, ir pievienotās vērtības nodoklis. Valsts dzīvo no iedzīvotāju nopelnītā. Visas lielās ražotnes, kas mums bija, ir likvidētas vai pārdotas ārzemniekiem. Latvijas valsts kopš neatkarības atgūšanas savu tirgu nav aizsargājusi. Vienīgais, ko mēs varam eksportēt, ir svaigs gaiss. Tas ir kuriozi, jo, piemēram, Lietuvas eksports pagājušajā gadā ir pieaudzis par 30%. Kaimiņvalstī padomāja par saviem uzņēmējiem un ražotājiem. Tagad lietuvieši iepērk latviešu govju pienu par santīmiem un pēc tam pārdod savā “Maxima” veikalu tīklā, tajā skaitā arī Latvijā, ar pamatīgu uzcenojumu. Un mēs šo pienu pērkam.
Vēl viens Latvijas paradokss ir uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumi. Tas ir kaut kas pilnīgi nesaprotams un civilizētajā pasaulē nepieņemams. Neviens cilvēks neiet veikalā un nemaksā avansā par maizīti rītdienai, nezinot, vai tā būs vajadzīga.
Valdības attieksme pret Latvijas uzņēmējiem ir nekāda. Es nerunāšu par valsts akciju sabiedrībām “Latvenergo” vai “Latvijas valsts meži” — šiem uzņēmumiem ir īpašs statuss, bet par vidējiem un mazajiem Latvijas uzņēmumiem. Tādiem valsts atbalsta programmas nekad nav bijis.
Pašlaik aizņemamies naudu no Starptautiskā valūtas fonda (SVF). Bet būsim reālisti — Latvija visu laiku, kopš neatkarības atgūšanas, ir dzīvojusi kredītā. Mēs kopš deviņdesmito gadu sākuma kā ražotāji neesam pelnījuši neko. Visu laiku tikai aizņēmušies un dzīvojuši no šiem aizdevumiem, kuri agri vai vēlu ir jāatmaksā, turklāt ar procentiem. Kas tos atdos? Mūsu bērni un bērnubērni. Aizņēmuma summa jau ir ap 13 000 latu uz vienu iedzīvotāju. Mēs esam kļuvuši par SVF marioneti, par valsti, kura pieder kādam fondam. Mēs esam pārdoti vai nopirkti, nezinu, bet katrā ziņā Latvija nepieder mums.
Tas, kas pagājušajā nedēļā notika Doma laukumā ir šādas darbības loģiskās sekas. Iespējams, šādas akcijas kaut kādas pārmaiņas panāks. Es ceru, ka nākamie valdības vīri padomās par vietējiem uzņēmējiem un centīsies viņus aizsargāt, veicināt vietējo uzņēmumu attīstību. Līdz ar to radīsies jaunas darba vietas un pieaugs iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir galvenais, uz kura turas mūsu valsts.
Pagājušajā nedēļā notikusī akcija ir tikai sākums, tā teikt, filmas pirmā sērija. Viss turpināsies un ar lavīnas efektu. Katra nākamā akcija būs arvien nopietnāka — ar lielākiem protestiem un grautiņiem. Jo pašlaik lielākā daļa iedzīvotāju tērē pēdējās savu ienākumu rezerves. Pēc trim, četriem mēnešiem daļai iedzīvotāju nemaz nebūs no kā dzīvot, un tikai tad sāksies “filmas” kulminācija. Salīdzinājumā ar “vecajām” Eiropas valstīm mēs nebijām gatavi ne krīzei, nedz protesta akcijām. Iespējams, tieši tāpēc tas mums ir tik liels pārsteigums. Ja paskatāmies uz Franciju, Spāniju vai Vāciju, tur šādas protesta akcijas notiek bieži, un valstu valdības tām ir gatavas, ieklausās, ko tauta saka.
Arī Valsts prezidents beidzot to laikam ir sapratis un tāpēc izvirzīja savu ultimātu, ko veikli ir pārķēra Tautas partija. Kādi ir šīs partijas mērķi, grūti pateikt, bet nākotne to noteikti parādīs.
Paradoksāli, ka tie astoņi jaunieši, kuri šobrīd ir apcietinājumā, ja notikušo īstie cilvēki ievirzīs pareizā gultnē, kļūs par tautas varoņiem. Lai to saprastu, nemaz nav tik daudz jāiedziļinās Latvijas vēsturē. Daudzi atceras slaveno Jura Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam?”. Tās galvenie varoņi arī tika tiesāti par līdzīgām izdarībām bet ar to, sākās daudzas pārmaiņas toreizējā Latvijas PSR. Es, protams, neatbalstu haosu un anarhiju, bet tā ir dzīves realitāte, un to, kā šos protestētājus parādīs nākotnē, kā huligānus vai varoņus, mēs nezinām. Valdībai tagad ir iemesls nopietni padomāt par tautas iespējām un izpausmēm. Pēc grautiņiem Vecrīgā pagājušajā nedēļa tika aizliegti vairāki mītiņi. Vai tas ir prātīgi? Es tā nedomāju. Kas gribēs paust savu viedokli, tas to darīs. Aizliegums novedīs pie vēl drūmākām sekām nekā izsisti stikli, apgāztas policijas automašīnas un nelaimīgā kārtā izšauta acs. Valdībai ir jādzird un jāredz, ko un kā saka tauta, to nedrīkst ignorēt. Tie, kas vēlēsies kūdīt, šādā ekonomiskajā un politiskajā situācijā to darīs.
Latvijas atjaunotā valsts nekad nav nopietni domājusi par sociālo politiku. Ar nožēlu sekoju līdzi tam, kas notiek izglītības sistēmā. Izglītībai tiek “apgriezts” finansējums. Tajā pašā laikā valdība deklarē – bērni ir mūsu nākotne. Ko šī nākotne saņems mantojumā no pašreizējās valdības? Parādus un izpārdotu valsti. Šai valstij izglītoti cilvēki, šķiet, nav vajadzīgi, jo valdīt pār neizglītotiem vergiem ir daudz vienkāršāk nekā pār tādiem, kuriem ir izglītība un zināšanas. Kāpēc nesamazina finansējumu armijai? Tās vienīgā reālā funkcija būtu godasardze pie Brīvības pieminekļa un Valsts prezidenta pils. Šķiet, ka mūsu armijas uzdevums ir uzpirkt “veco” Eiropas valstu nolietoto bruņojumu, lai tās var atbrīvot pārpildītās noliktavas un turpināt ražošanu. Mēs savācam nekam nederīgus krāmus un lepojamies ar to! Tad kas ir svarīgāks — tuksneša apvidus auto vai mazā skola pagastā? Ja izglītība jauniešiem ir problēma, tad, slēdzot mazās skolas, problēma tikai palielināsies un analfabētisma līmenis valstī pieaugs.
Man, aizkrauklietim, ir prieks, ka vismaz mūsu pilsēta attīstās un tiek sakopta. Aizkraukle ir ekonomiski un ģeogrāfiski izdevīgā vietā. Blakus šoseja, dzelzceļš. Domāju, ka pilsētas attīstība pēc neilga laika turpināsies. Arī novada vadības attieksme pret vidējiem un maziem uzņēmējiem ir pozitīva. Lielie uzņēmumi, kam šobrīd ir problēmas, ar laiku atlabs, varbūt tos pārņems citi investori. Tas ir ekonomikas mūžīgais cikls — kritumi un kāpumi. Lai arī tagad ir kritums, pēc laika noteikti būs kāpums, tas ir likumsakarīgi.
Ignorējot visas kataklizmas Latvijā un pasaulē, priecājos, ka izdodas ar bērniem aizbraukt uz kalnu paslēpot. Nenokārsim degunus, lai cik skarbā laikā arī dzīvojam, ticēsim, ka nākotnē būs kas labāks! Mēs esam to pelnījuši!
