Ja pirms neilga laika piena lopkopība tika uzskatīta par perspektīvu nozari, tad šodien piensaimnieki ir izmisumā. Piena iepirkumu cena sarūk vai ik mēnesi, tāpēc zemnieki nespēj nomaksāt kredītus un saimniecības tiek apķīlātas. Nozare mirst. Zemkopības ministrs šonedēļ tikās ar banku pārstāvjiem lai mestu glābšanas riņķi tiem, kuri nonākuši finansiālās grūtībās un nespēj atdot bankām kredītus. Baņķieri sola iecietību, bet ar tirgus sakārtošanu, lai paši zemnieki spētu strādāt un pildīt kredītsaistības – pagaidām īsti neveicas.
Situācija piena tirgū ir netipiska. Ik gadu, ziemas periodā piena iepirkumu cenas turējās stabilas, taču tagad tās sarūk. Zemnieki teic, ka var izturēt ražošanu zem pašizmaksas, bet ne jau mēnešiem ilgi. Arī Jauno gadu daudzi zemnieki iesāka ar piena iepirkumu cenas samazinājumu un tas vēl neesot viss. Cīruļu ģimenes fermā Zaļeniekos ir 200 slaucamas govis. Pēteris smejot sevi sauc par miljonu mantinieku un stāsta, ka piena iepirkumu cena šogad no 19 santīmiem par litru nokritusi uz 16.
Vēl lielāks sašutums ir tiem zemniekiem, kuri jau tā niecīgo piena naudu saņem novēloti vai nesaņem vispār. Lauku atbalsta dienests norāda, ka šobrīd Zemgalē vien ir 124 zemnieku prasības tiesā par nesaņemtām piena naudām.
Uldis Grinbergs, Lauku atbalsts dienesta Zemgales reģionālās pārvaldes referents: “Tas ir tikai finansiālu iemeslu dēļ, tai pat laikā krītas piena iepirkumu cena ar zemniekiem tiek pārslēgti līgumi par samazinājumu un neskatoties uz to šī pati summa vēl netiek samaksāta.”
Grinbergs norāda, ka summas svārstās no 200 līdz desmitiem tūkstoš latu. Ja piena nauda kavējas, zemnieki nespēj bankām atmaksāt kredītus. Piensaimnieku kooperatīvs “Dzēse” apvieno 270 Kuldīgas rajona piensaimniekus. Arī viņi līdz ar Jauno gadu saņēmuši paziņojumus par piena iepirkumu cenas samazinājumu.
Tomēr var justies salīdzinoši droši – piens tiek vests uz Lietuvu, tur pieprasījums ir. “Dzēses” valdes priekšsēdētājs Māris Petrēvics LNT Ziņām telefoniski atzina, ka vainojama krīze. Piena iepirkumu cena krīt pārprodukcijas dēļ, jo samazinās pieprasījums.
Māris Petrēvics, piensaimnieku kooperatīva “Dzēse” valdes priekšsēdētājs uzsver, ka valstij ir jāatrod kur likt produkciju, tā ir valstiska problēma – jāatrod kā nodrošināt eksporta iespējas, vienalga kā, lai zemnieks nenoģībtu.
Paši zemnieki uzskata, ka valsts lobē lielos pārstrādātājus, kas dzīvo uz zemnieku rēķina.
Kooperatīvās sabiedrības “Piena ceļš” vadītāja uzskata, ka vainīga ir struktūra. Pēdējais laiks piena ražotājiem apvienoties un veidot savus pārstrādes uzņēmumus.
Ilze Aizsilniece, kooperatīvās sabiedrības “Piena ceļš” valdes priekšsēdētāja uzskata, ka ir jāapvienojas kooperatīvos un zemniekiem ar valdības atbalstu ir jābūt savai pārstrādei. Tikai tad, kad zemnieki saņems daļu no šīs naudas, varēs normāli saimniecības attīstīties.
Zemnieki atzīst – nepieciešama valdības palīdzība eksporta tirgus veicināšanai, bet lēmumi tiekot pieņemti gausi. Arī subsīdijas ir ievērojami zemākas nekā rietumvalstu zemnieku saimniecībām. Tas kropļo tirgu un liedz attīstīties.
Kā mazu cerību stariņu piensaimnieki redz Eiropas Komisijas paziņojumu, ka tā ir gatava atjaunot eksporta atbalstu piena produktiem. Arī no valdības tiek gaidīts atbalsts vietējā tirgus sakārtošanā, kur ir neadekvāti liels piesātinājums ar importa produktiem un to cena liecina par subsidētas izejvielas izmantošanu.
