Ne reizi vien 13. janvāris mūsu tautai kļuvis par vēstures pagrieziena punktu.
1905. gadā Rīgā notika protesta demonstrācija pret strādnieku apšaušanu Pēterburgā, un arī uz Daugavas ledus lija cilvēku asinis. Strādnieki jau neprasīja neko īpašu — tikai maizi…
1991. gada 13. janvārī Rīgā sāka liesmot barikāžu ugunskuri. Tauta bez ieročiem bija gatava aizstāvēt valsts neatkarību. Mēs bijām vienoti un uzvarējām. Cerējām sagaidīt gaišāku nākotni, to, ka beidzot būsim saimnieki paši savā zemē. Taču pie varas tika veikli darboņi, kuri no traktoristiem un dažādu rangu funkcionāriem nu kļuvuši par miljonāriem. Daudzi no tiem, kuri barikāžu trauksmainajā laikā gāja kopā ar tautu, nu, šķiet, piemirsuši pagātni un slēpjas aiz drošībnieku mugurām un Saeimas nama biezajām sienām.
Ir pagājis 18 gadu, un atkal Rīgas centrā pulcējās cilvēki. Gluži kā pirms simts četriem gadiem viņi prasīja ne tikai atlaist Saeimu un pārtraukt valsts izlaupīšanu, bet arī… iespēju nopelnīt maizei. Tie laiki, kad tauta tikai dziedāja un bija ar mieru iztikt kaut ar cauru kurpju pāri, beigušies. Prātā palikuši kādas zemnieces no tribīnes teiktie vārdi: “Nav tā, ka tauta tikai reizi četros gados tiesīga izteikt savu viedokli. Es šobrīd skaidri pasaku: Saeimas deputāti, es jūs atlaižu no darba un lūdzu Valsts prezidentu apstiprināt manu izvēli!”.
Protams, nav attaisnojams grautiņš Vecrīgā, Saeimas un citu ēku demolēšana. Vainīgajiem par to jāsaņem bargs sods. Tie bija lielākoties iereibuši jaunieši, kā noskaidrojusi policija, daļai aizturēto ir arī krimināla pagātne. Tāpēc pie valdībai nav morālu tiesību grautiņu saistīt ar protesta akciju Doma laukumā. Nedrīkst ierobežot tautas demokrātiskās tiesības publiski paust savu viedokli, noskaņojumu un sāpi tāpēc vien, ka huligānu baram gribējās paālēties.