Tas nav noslēpums, ka ikviens bērniņš prasa savu attieksmi, bet ir nedaudz dīvaini, ka otrs vairs neņem pretī to, kas tik ļoti paticis un bijis ierasts pirmajam. Piemēram, ar meitiņu, kura ir pāris gadu vecāka par brāli, nācās regulāri sēdēt uz grīdas un rotaļāties — celt torņus, likt vienkāršas ‘‘puzlītes’’ un atrast figūriņām paredzēto vietu. Tam bija arī liels ieguvums, jo Luīze diezgan ātri apguva burtiņus un ciparus, jo spēlējoties pievērsu tam pastiprinātu uzmanību. Dāvis (kā jau puika) ir ļoti kustīgs un tādu uzmanību man nekad nav prasījis. Turklāt viņš ir jaunākais bērns, kas labprāt rotaļājas kopā ar māsu.
Man ir svarīgi, ka ģimenē veidojas mūsu rituāli un tradīcijas. Kopīgas vakariņas ar sarunām, kā dienā gājis, ir viens no mērķiem, līdz kuram gan bērnu vecuma dēļ vēl jāaiziet, bet gulētiešana ir jau stabila lieta, un mazie tai īpaši nepretojas, jo zina, ko sagaidīs. Tās būs dziesmas vai pasakas. Ja gulēt lieku es, tad kādu brīdi (pie izslēgtas gaismas) mums iet vaļā īsts koncerts. Dziedam visu ko — gan tradicionālās šūpuļdziesmas, gan par ripojošo akmeni, dzeltenajiem aizkariem, lidmašīnām, krustmāti Agati un tā tālāk. Tad māsa dodas uz savu istabu kopā ar viņu pasakām, lūgšanu par cietu miegu, un miers — bez kašķiem un strīdiem. Vīrs savukārt lasa un turklāt izteiksmīgi, par ko bērniem liela jautrība. Interesanti, taču šī priecīgā noskaņa palīdz viņiem aizmigt, nevis satracina.
Kā veidot
drošu piesaisti
Mierināt mazuli, kad viņš, piemēram, saslimis, ievainots vai jūtas vientuļš. Vienmēr atsaukties bērniņa vajadzībām.
Veltīt bērnam uzmanību. Speciālisti pārliecināti, ka mazajam dienā vismaz 20 minūšu nepieciešama nedalīta vecāku uzmanība.
Radīt uzticību pret pasauli un citiem cilvēkiem, vienlaikus izskaidrojot, ka ir arī sliktas
lietas.
Pārrunāt ar bērnu viņu traumējušus pārdzīvojumus, ko viņš izjutis.
Veidot mīlestības pilnas tradīcijas.
Radīt drošu izjūtu atvadoties, vienmēr pasakot, kurp ejam un kad atgriezīsimies.
Būt prognozējamiem un konsekventiem savās reakcijās.
