Gribu izstāstīt jums savu pagājušās nakts sapni. Nu pilnīgi dullas, neticamas un neiespējamas lietas es nosapņoju! Viss sākās ar to, ka es, pensionārs Tenis Nieze, iztīrīju zobus un vienā rāvienā apguvu angļu valodu. Kā bija mācījis Andris, kā bija novēlējusi Treknā partija. Nodibināju firmu, sāku nodarboties ar netradicionālu uzņēmējdarbības veidu — audzēju zaķkāpostus realizācijai ārzemju tirgū kā īpaši ekskluzīvu un eksotisku nacionālo produktu. Taču, neraugoties uz to, manai produkcijai nebija noieta. Es bankrotēju, jo man ofšorā, piedodiet, Treknajā partijā, nav radu un draugu.
No bēdām un laba prāta devos tīrīt sniegu mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Arī to taču reiz bija ieteicis lielais Andris! Gribējās tautai kaut ko labu izdarīt. Vēlējos būt nesavtīgs. Sētniece mani nesaprata, dzina projām, jo mani talkā neesot saukusi. Esot gatava ar mani pat kauties, ja es iedomāšoties atņemt viņai darbu un algu, kura jau tā samazināta par 20 procentiem, bet tomēr nodrošina vismaz maizes garozu.
Satriekts par tādu attieksmi, saskumu un no bēdām pēkšņi biju tapis neredzams, toties man radās piekļuve visiem no tautas rūpīgi slēptiem valsts noslēpumiem. Pat vēl vairāk! Manā rīcībā nonāca ārzemju specdienestu slepenā informācija. Rau, sākumā viņi lolojuši lielas cerības saistībā ar “Eiropas logu uz Krieviju”. Taču tad sapratuši, ka tas “logs” uz nenoteiktu laiku ir jāklapē ciet, jo kļuvis par neizdevīgu, dārgu un “treknu melno caurumu” valsts budžeta un Eiropas naudas nopludināšanai bāleliņu kabatās, kas ap sevi sapulcinājuši arvien plašāku trekno funkcionāru baru. Lūk, tieši šī iemesla dēļ pasaules varenie ar skubu izņēmuši naudu no bankām “melnajā caurumā”. Nobremzējuši labdarību. Ideja bija kāda? Veicināt pašiniciatīvu, sabiedrisko aktivitāti, vērtību pārvērtēšanu un pozitīvas pārmaiņas, kad augšas vairs nevar trekni dzīvot uz apakšu rēķina, jo apakšas vēlas citu realitāti. Bet kas notiek tālāk? Treknās augšas pievelk jostu apakšām, iebiedējot ar visiem ekonomiskajiem un politiskajiem paņēmieniem. Sava viedokļa paušana tiek pielīdzināta valsts nodevībai. Tiek paziņots, ka visi un katrs ir parādā “melnajam caurumam” un nav zināms, kad šis parāds būs atlīdzināts. Tikmēr nāksies pildīt vēl nežēlīgākas klaušas… Ar to vēl nepietiek! Nonāk pat tik tālu, ka, piemēram, skolotājiem liek it kā labprātīgi atteikties no 20 procentiem algas par labu valstij, jo citādi šos atlaidīšot no darba. Bet treknie neplāno novājēt. Viņi pārgrupē savas finanses tā, lai paši nebūtu cietēji. Viņiem ir pieredze, prasmes un tiešā saite ar ofšoru.
Un tad piepeši ir “asiņainā svētdiena”, nē, tikai otrdiena. Ir sajūta, ka viss mainīsies. Te es pamostos. Ticiet vai neticiet!
