Ievadīt un noslēgt medību sezonu ar mednieku radziņa skaņām, pagodināt veiksmīgo šāvēju un izrādīt cieņu medījumam pieņemts visos mednieku kolektīvos.
“Īstenībā to mednieku radziņu uz katrām medībām parasti līdzi neņemu,” stāsta mednieks ar 35 gadu stāžu aizputnieks Geņus Vaidakovs. “Kad atbrauc mūsu mežzinis Juris Šteinbergs, tad gan divatā uztaurējam. Nu vēl uz pīļu sezonas atklāšanu — tā svēta lieta. Vai ko nošauj vai nē, tur klāt jābūt!”.
Vieni pazūd, citi sarodas
“Brieži atgriezušies, stirnu pārpārēm, mežacūku daudz, bet zaķu — nav,” sava medību apgabala faunu uzskaita G. Vaidakovs. “No pieredzes varu teikt, ka tur, kur iemitinās staltbrieži, aļņi pazūd. Pirms gadiem trīsdesmit sezonā nomedījām ap trīsdesmit aļņu valstij un kādus piecus sešus pašu kolektīvam, šajā sezonā mums bija iedalīti trīs lielie un divi teļi, bet nošāvām tikai vienu,” pasūrojas mednieks. Turklāt kreņķis vīriem lielāks tādēļ, ka bijis runāts nešaut govi, bet tieši viņa decembra sākumā patrāpījusies pa šāvienam. Aizputnieki veiksmīgā šāvēja cepuri izrotājot ar egles zariņu, tādu pašu uzliekot arī medījumam.
Kādreiz mastā dzinēju iztraucētie zaķi “ļipojuši” kur kurais, tagad sezonas laikā labi ja pāris izdodoties ieraudzīt. Mednieks vaino arī lapsas un jenotsuņus, bet galvenokārt pārāk plašo darbošanos ar lauksaimniecības ķīmiju. Aļņu pazušanu viņš skaidro ar lielo meža izciršanu. “Pa desmit hektāru un lielākas kailcirtes izjauc visu meža ekosistēmu, un tehnikas darbošanās cauru gadu iztramda zvērus no barošanās un vairošanās vietām uz ļoti ilgu laiku,” spriež G. Vaidakovs.
Stāsts par “koferīti”
Pārnadžu medību sezona jau noslēgusies, bet līdz janvāra beigām vēl jāpaspēj nošaut iedalītās mežacūkas. Vācijā un vēl dažās Eiropas valstīs mežacūku medības esot atļautas visu gadu, jo tās nodara lielu postu zemnieku sējumiem. G. Vaidakovs stāsta, ka vīri cenšoties saudzēt cūku mātes. “Ja šauj sivēnmāti, tad pats šauj pa savu mugursomu,” saka mednieks. Cūkas gaidot, mastā var stāvēt stundu, pat divas, nekas nenotiek, uzmanība atslābst. Bet, kad dzinēji iztramda cūku baru un tāds padsmit galvu liels bars drāžas uz mednieku līniju, tad abas acis jātur vaļā. Kad atskan pirmais šāviens, var gaidīt, ka būs vēl. Ja divi, ātri viens pēc otra, tad skaidrs — izgāja cauri,” saka mednieks un tūlīt stāsta, kā pašam gājis ar “koferīti”. “Iznāk uz stigas tāds puscūcis, klasiskā pozā pagriežas pret mani ar plecu. Kamēr sataisījos, aizgāja. Tad nāca sivēnmāte, to palaidu garām. Pēc viņas izlēca tāds siventiņš, kilogramu piecdesmit. Izšauju, šis grāvī iekšā, un prom. Eju pa asins pēdām. Nav! Tās arī pazūd. Labu brīdi meklējām, līdz ieraudzījām, ka cūcis pārlēcis atpakaļ pār grāvi un iegājis izdzītajā pusē. Tālu jau nebija ticis.”
Nav sezonas izprieca
“Medības jau nav tikai sezonas izprieca,” atgādina G. Vaidakovs. Siltajās ziemās nevajadzējis piebarot ne stirnas, ne briežus, bet šoziem droši vien vajadzēšot kādu ēdamo pagādāt. Arī aizputnieki gaida jaunu medījamo vilku limita apstiprināšanu, jo pelēči esot stipri savairojušies. “Tagad pa sniega laiku būtu īstā vilku medīšana,” spriež mednieks. Viņš atzīst, ka nezina padomu, kā tikt galā ar milzīgo lapsu skaitu, “jo lapsu kažokus nevienai dāmai vairs nevajag”. “Kad mastā nošaujam, tāpat kādos krūmiņos atstājam,” atzīstas G. Vaidakovs.
Zupām īsti neder
Piekopjama un labojama esot arī mednieku māja, kur apstrādā medījumu un ietur svaigi ceptas akniņas. “Vislabāk man tomēr patīk gaides medības. Tad tu esi vienatnē ar dabu. Vari pilnīgi atslēgties no darba darīšanām un citiem kreņķiem,” viņš spriež.
“Protams, ka pārnestā gaļa ir gaidīta un sagādā gandarījumu gan medniekam, gan mājiniekiem,” piebalso G. Vaidakova dzīvesbiedre Mirdza. Viņa medījuma gaļu nemērcē vairākos ūdeņos un ar marinēšanu arī neaizraujas. Visvairāk cepot kotletes. “Briežu vai aļņu gaļai iederas kūpināts speķis. Citādi tā ir pārāk sausa. Labai garšai var pielikt krietni daudz majonēzes,” atklāj saimniece. Medījuma gaļu zupā viņa negatavojot, bet kaulus savārot kopā ar veikalā pirktām cūku kājiņām — sanākot īsts kurzemnieku kopķēzis. Malto gaļu viņa izmantojot arī pankūku pildīšanai. “Zini, vislabākās ir tās mazās kotletītes, kā frikadelītes,” neslēpj mednieks.
