Jaunais gads sācies ar baltu sniegotu ziemu, kāda pēdējos gados globālās sasilšanas dēļ Latvijā bija retums. Lai kādas ir Vērša gada prognozes, dabā viss ir balts un tīrs, gribētos, lai arī mūsu domas būtu līdzīgas dabas ainavām.
Esmu pārliecinājusies, ka domas materializējas — labās rosina un veicina labus darbus, sliktās cilvēkos rada depresiju un neapmierinātību ar visu un visiem. Un tad rodas problēmas pat tur, kur tām nevajadzētu būt — ģimenē, darbavietā, pagastā, pilsētā un valstī. Tas viss kopā veido mūsu dzīvi. Te nevilšus atceros Jāņa Jaunsudrabiņa teikto: “Pasaulē daudz kas notiek tik ātri, ka cilvēki, kuri attiecīgā spēlē piedalās, nedabū pat uztraukties.” Mēs katrs savu dzīvi dzīvojam tā, kā paši to esam izveidojuši, un varam tikai priecāties, ja kāda slikta ziņa “paskrien” garām un tās mieles aizskalo labestība un savstarpēja saprašanās.
Par to esmu pārliecinājusies, nu jau gandrīz desmit gadu strādājot par Aiviekstes pagasta padomes priekšsēdētāju. Lielākā vērtība ir zināšanas, pieredze, vēlme strādāt. Man jāsaprot arī tie, kuri pagasta padomē labāk ierodas pēc pabalsta nekā viņiem piešķirtajā zemesgabalā audzē kartupeļus un citus dārzeņus, lai nebūtu jāpērk veikalā. Kāpēc ņemt rokās lāpstu, ja gluži labi var iekārtoties nestrādājot? Žēl, ka tāpēc daudz zemes paliek atmatā, ceru, ka pavasarī situācija tomēr mainīsies.
Aiviekstes pagastam aizvadītais gads nebija slikts. Iesākām vairākus lielus darbus: remontējām iestādes, labojām ceļus, sākām ūdens atdzelžošanas stacijas būvniecību, ar skolēnu palīdzību sakopām pagastu. Diemžēl pašvaldībai neizdevās realizēt ūdenssaimniecības atjaunošanas projektu. Pagasta centrā ir jānomaina ūdensvads, tam nepieciešams apmēram pusmiljons latu no Eiropas Savienības līdzekļiem, pagasta daļa pirms diviem gadiem, kad projektu iesniedzām, bija apmēram 30 tūkstošu latu. Divu gadu laikā projekts ir novecojis, nu viss jāsāk no gala, jo izmaksas ir mainījušās. Šāda valsts attieksme, protams, neapmierina daudzus pagastus.
Saeima pieņēma likumu par novadiem, rezultātā Aiviekstes pagastu iekļaus Pļaviņu novadā. Es neesmu administratīvi teritoriālās reformas liela piekritēja, jo vēl arvien nesaskatu tai jēgu. Kas labāks būs novados? Ja nu vienīgi to pārvaldīšana būs izdevīga politiskajām partijām.
Esam saņēmuši valsts solītos 200 tūkstošu latu saistībā ar reformu. Daļu naudas iztērējām pirmsskolas izglītības iestādes “Jumītis” remontam, pagasta centrā nobruģējām ietves un samaksājām arī par jauno projektu ūdensvada maiņai. Esam iecerējuši pirkt autobusu bērnu vešanai uz skolu. Pagastā ir 130 bērnu, kuri mācās Pļaviņās, Odzienā un arodskolās. Līdz šim par skolēnu pārvadāšanu 500 latu mēnesī maksājām SIA “Pato”.
Šogad Aiviekstes pagasta padomes budžets ir apmēram par 30 tūkstošiem latu mazāks. Skatot jauno budžetu būs jādomā, kā samazināt izdevumus visām iestādēm — gan algas, gan saimnieciskos tēriņus, arī par brīvpusdienām skolēniem būs jālemj īpaši. Līdz šim mēs tās daļēji piešķīrām visiem — katram skolēnam mēnesī izsniedzām desmit talonu lata vērtībā, bet 2., 3. un 4. klases skolēniem — par 80 santīmiem. Tagad atbalstīsim tikai mazturīgos, bāreņus un daudzbērnu ģimeņu bērnus.
Lai cilvēkus nevajadzētu atbrīvot no darba, pašvaldības iestādēs strādājošajiem samazināsim algu. Pēc valdības ieteikuma tā nevar būt mazāka par divām minimālajām algām. Mūsu pagastā vairākums strādājošo ietilpst tieši šajā kategorijā. Ceru, ka padome, nodrošinot darba vietas un iztiku, pabeigs iesāktos darbus, lai gan dzīvosim taupīgāk. Mēs gan pie dzīvošanas saskaņā ar ieņēmumiem esam pieraduši, jo līdz šim no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda neesam saņēmuši ne santīma, kā daudzas citas pašvaldības.
Mūsu pagastā skolas nav, taču uztrauc, kā būs turpmāk. Kad pati mācījos 2. klasē, mazās skolas likvidēja. Uz skolu man bija jāmēro 15 kilometru, bija arī autobuss, taču, ja nokavēju — soļoju kājām. Tas pats būs arī tagad, 21. gadsimtā, ja slēgs mazās skolas. Pļaviņu novadā tāds liktenis varētu piemeklēt Odzienas pamatskolu. Ko darīs skolotāji un kurp dosies 40 skolēnu?
Mani skumdina tas, ka laukos pieaugs bezdarbnieku skaits. Viņu pabalstiem būs vajadzīgas lielas naudas summas. Kaut gan, no otras puses, daudzi zemes īpašnieki palaižas slinkumā, un tieši tāpēc daudzos pagastos simtiem hektāru aizaug ar nezālēm. Zeme iegūta īpašumā, bet tagad to nevienam nevajag.
Aiviekstes pagastā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt zemniekus, kuri apstrādā savu zemi. Stabili saimnieko Austra un Staņislavs Butāni, Zigrīda Siņica, Ilona un Nikolajs Višņakovi, Pēteris Kaniņš un Juris Drozdeckis. Viņiem ir lieli ganāmpulki un iestrādes piensaimniecībā. Ja tādu zemnieku būtu vairāk, Latvijā šodien par krīzi nevajadzētu runāt.
Pārdomas izraisīja ziņa par ģimenes ārstu pretenzijām un vēlēšanos pacienta maksu noteikt pašiem. Tas nu ir pilnīgs neprāts! Šobrīd visvairāk slimo bērni un vecāki cilvēki, un viņiem naudas ir vismazāk. Kāda ģimenes ārste Jelgavā paziņoja, ka par vizīti viņa no pacienta šogad prasīs 15 latu! Vai pensionāri tik daudz varēs samaksāt? Un kur tad vēl zāles, kas arī kļuvušas dārgākas! Labāka tomēr bija sistēma, kad speciālistus varējām apmeklēt bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Daudzi turīgi cilvēki tā dara arī tagad, bet tādu ir daži procenti no visiem iedzīvotājiem.
Valsts prezidents Valdis Zatlers savā gadumijas uzrunā tautai rosināja dot ceļu jaunajiem. Tomēr neviens nav pateicis, kurā nozarē viņu zināšanas būs vairāk vajadzīgas. Mans dēls būs būvinženieris, taču patlaban šajā nozarē speciālistu netrūkst. Tāda pati situācija ir ēdināšanas un tūrisma jomā.
Jaunajā gadā vēlu visiem optimismu, pārvarēt grūtības un saglabāt ticību labākai nākotnei!
