Pļaviņietis Andris Lakstīgala akciju sabiedrības “Sadales tīkls” Ziemeļaustrumu reģiona ekspluatācijas daļā atzīts par labāko darbaudzinātāju. Šajā uzņūm;a viņš strādā jau 24 gadus.
Aiz sienas kodolraķetes
— Kas pamudināja sākt darboties ar elektrību?
— Kļūt par elektriķi nebija mans bērnības sapnis. Strādāju padomju saimniecībā “Pļaviņas” par traktoristu. Pēc dienesta flotē, kur biju radiotelegrāfists, meklēju iespēju strādāt uz pasažieru kuģiem Rīgas kuģniecībā. Vietu solīja tikai pēc gada. “Elektrotīklos” Pļaviņu pusē 1984. gada nogalē bija brīva vieta, un nu jau esmu vecākas meistars.
— Vai jūra vairs nevilina?
— Protams, vilina! Dienēju uz raķešu kutera. Kuģojām pa Melno jūru un Vidusjūru. Bāze bija Poti ostā, kur pavisam nesen bija militārs konflikts. Tās vietas man labi zināmas. Kuģis bija neliels, tā apkalpē 40 cilvēku, taču bruņojumā bija kodolraķetes.
— Nesatrauca, ka turpat uz kuģa ir tik bīstami ieroči?
— Tajā laikā par to neiedomājos. Armijas gadi šķita jaukākais laiks manā dzīvē. Kad bija jādodas dienestā, īpaši nepārdzīvoju, bet, kad devos mājās, bija ļoti grūti šķirties no dienesta biedriem. Uz kuģa bijām kā viena ģimene. Ikdienā viens otru saucām nevis pēc dienesta pakāpēm, bet vārdā un tēvavārdā.
Spēcīgas vētras nepiedzīvo
— Un kā ar to dēvēto “ģedovščinu”?
— Uz kuģa, kad komanda neliela, tas ir citādi. Dzirdēts, ka citur jaunākajiem dienesta biedriem liek zeķes mazgāt. Pie mums tā nenotika. Kuģi bieži bija jāmazgā, varbūt vienīgi šo darbu jauniesauktie darīja nedaudz biežāk nekā pārējie.
— Vai piedzīvojāt arī kādu lielāku vētru?
— Man laikam veicās, jo dienesta laikā īpašu dabas katastrofu nebija. Tagad gan ziņās laiku pa laikam demonstrē sižetus par spēcīgu vētru radītiem postījumiem Sevastopolē un citviet Melnās jūras apkaimē.
Mācās visu mūžu
— Ar ko sākāt, atgriežoties Pļaviņās?
— Biju traktorists, tad elektromontieris, vēlāk urbšanas iekārtas vadītājs, brigadieris, tehniķis, līdz esmu kļuvis par vecāko meistaru. Elektromontiera izglītības man nebija, to visu apguvu, mācoties paralēli darbam.
— Vai tad elektriķim visu mūžu jāmācās?
— Tā ir. Pirms četriem gadiem neklātienē pabeidzu profesionālo vidusskolu, bet tagad studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības enerģētikas fakultātes 2. kursā. Manā vecumā mācīties nav viegli. Jau vairāk nekā 30 gadu pagājis, kopš pabeigta skola, daudz kas piemirsies un jāapgūst no jauna. Labi, ka meita mācās 9. klasē un daudzas lietas fizikā, ķīmijā un matemātikā varam “studēt” kopīgi.
Lieliski kolēģi
— Kā iejutāties jaunā kolektīvā?
— Kad sāku strādāt “Elektrotīklos”, trūka darbinieku. Jaunos centās piesaistīt visdažādākajiem paņēmieniem. Piedāvāja dzīvokli. Kolēģi bija fantastiski. Gluži kā uz kuģa, kad visi ir par vienu un viens par visiem. Interesanti, ka pirmās darbdienas vakarā negaidīti saņēmu uzaicinājumu strādāt uz kuģa, taču bija neērti skriet projām. Tā arī paliku “Elektrotīklos” un to ne mirkli neesmu nožēlojis.
— Ko tas nozīmē — strādāt “Elektrotīklos”?
— Pirmajā gadā vairāk sēdēju pie traktora stūres. Bija jāizvadā stabi, detaļas. Tas bija sarežģīti, jo īpašu piekabju stabiem, kā tas ir tagad, nebija. Pēc mēneša jau vajadzēja kārtot drošības darbā ar elektroiekārtām eksāmenus. Taču zināšanu nebija. Tāpēc vairāk sāku interesēties par darbu uz elektrolīnijām. Kad mūsu struktūrvienībai piešķīra urbšanas iekārtu, apguvu arī to.
Projektē elektrolīnijas
— Kurš no darbiem, ko esat darījis, jums šķiet visinteresantākais?
— Tehniķa darbs. Tagad gan tehniķa pienākumi ir mainījušies, bet man bija jāprojektē jaunas līnijas, jāveic dažādi aprēķini, lai līnija būtu izbūvēta pareizi. Tagad lielāko daļu šī darba veic dažādas firmas. Sākumā jau lielas sapratnes par projektēšanu nebija. Pētīju jau gatavus projektus un mēģināju tos pielāgot konkrētajai situācijai. Tolaik iegūtās zināšanas lieti noder arī studijās.
— Vai strādāt remontbrigādē ir grūtāk?
— Tas ir ļoti nemierīgs darbs. Nekad nevar zināt, kurp būs jābrauc novērst bojājumu. Līdz restrukturizācijai visi te strādājošie no elektromontiera līdz pat priekšniekam bijām gatavi darbam jebkurā brīdī. Ja stipru vēju nebija, bojājumus parasti spēja novērst divu cilvēku brigāde.
Pagalmā dūc tornis
— Un, ja pūtiens ir stiprāks?
— Atceros janvāra vētru pirms trim gadiem. Bez elektroenerģijas palika viss rajons. Tajā naktī izgāju no mājas un klausījos, cik draudīgi dūc metāla tornis pagalmā. Bija bail, ka tas neapgāžas. Daudz bojājumu bija ne tikai zemsprieguma, bet arī augstsprieguma tīklos. Arī apakšstacijā nebija sprieguma, tāpēc bojājumu apmēru nevarēja noteikt. Braucām un vizuāli meklējām bojājumus, centāmies tos novērst. Kad tumsā pieslēdza augstspriegumu, atklājām, ka lielāko daļu bojājumu mums jau izdevies novērst. Taču bija vajadzīga nedēļa, lai vētras sekas likvidētu pilnībā. Vecākie kolēģi atceras vētras 50. gadu beigās, 60. gadu sākumā, kad bija daudz vēja izgāztu koku un ievērojami sabojātas elektrolīnijas. Arī tad postījumu novēršanai bijis vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Tagad pamazām gaisvadu līnijas aizstāj ar pazemes kabeļiem. Tas ir samērā dārgi, taču šāda līnija ir pasargāta no vēja un tāpēc daudz drošāka.
— Vai pats bieži kāpjat stabā?
— Savlaik, kad strādāju remonta un celtniecības brigādē, tas bija ikdienas pienākums. Pirmajās reizēs bija bailīgi, bet, kad pierod, tad nekas. Galvenais ar kāpšļiem pareizi nobalansēt svaru.
Ar praktikantiem paveicies
— Esat atzīts par labāko darbaudzinātāju. Vai esat saskaitījis, cik jauno speciālistu esat sagatavojis?
— Skaitījis neesmu. Taču man paveicies — vienmēr man bijuši apķērīgi un zinātkāri praktikanti. Viņiem bija lieliskas teorētiskās zināšanas, bet trūka praktiskā darba pieredzes. Zinu, citiem bijuši stumjami un grūžami puiši. Man gadījušies tādi, kuri paši nāk ar savu iniciatīvu, meklē jaunus risinājumus. Ne reizi rīkojums nav bijis jāatkārto divas reizes. Jaunajiem speciālistiem ir lieliskas datorzināšanas. Bez instrukcijām “atkoda” mūsu sistēmu un spēja strādāt.
Gaida sniegotu ziemu
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Pēdējos gados brīvā laika man ir ļoti maz — jāstudē. Taču savlaik ļoti patika slēpošana. Jaunībā biju pat Latvijas jauniešu izlasē distanču slēpošanā. Braucu uz treniņnometnēm. Kā ziemā, tā vasarā. No rīta skrējām, pēcpusdienā braucām ar rolleriem.
Pēc dienesta armijā piedalījos “Latvenergo” sacensībās. Vēl pirms četriem gadiem Aizkraukles rajona sporta spēlēs ieguvu otro vietu. Taču nu vairs neesmu formā. Arī ziema ir siltas, bez sniega. Pērn uz slēpēm pat neuzkāpu. Tagad slēpo mana meita. Trenēju viņu, taču meita mani jau pārspējusi un mācās pie Inetas Kravales.
— Vai gaidāt sniegotu ziemu?
— Protams, labprāt slēpotu. Aizvedu meitu uz sacensībām, bet paša slēpes paliek mājās. Brīdi skatos un tad nožēloju, ka slēpju nav līdzi.
Jauns vaļasprieks
— Un ko darāt vasarā?
— Vasarā abi ar sievu strādājam piemājas dārziņā. Kopā ar kaimiņiem apsaimniekojam četrdzīvokļu māju. Tas prasa daudz darba. Vienmēr ir kāds pilošs krāns, kas jāsalabo, kaut ko sabojājis vējš. Pārējās mājas iedzīvotājas ir gados vecākas sievietes. Viņām jāpalīdz. Arī pašu dzīvoklī jāpabeidz remonts.
— Vai neesat domājis paceļot?
— Ceļot gan neesmu iesācis. Taču “Latvenergo” kā labākajam darbaudzinātājam man piešķīra ceļazīmi uz Gotlandes salu. Kas zina, varbūt iepatiksies un, kad pabeigšu studijas, varēs arī paceļot.
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Lakstīgala.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 9. novembris, Madonas rajona Sausnēja.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Viļānu profesionālās vidusskolas absolvents.
IEŅEMAMAIS AMATS: a. s. “Sadales tīkls” Ziemeļaustrumu reģiona ekspluatācijas daļas Aizkraukles nodaļas vecākais meistars.
ĢIMENE: precējies, sieva Ingrīda, meita Inga, dēls Kaspars.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: slēpošana.
Citi par Andri Lakstīgalu:
Jānis Baginskis,
pļaviņietis:
— Lielisks kolēģis. Viņš ir viens no pirmajiem darbiniekiem, ar kuru strādāju vienā brigādē. Uz viņu var paļauties gan darba laikā, gan ārpus tā.
Rimants Osipausks
no Pļaviņām:
— Atsaucīgs un izpalīdzīgs. Viņu vairāk uztveru kā kolēģi, nevis kā priekšnieku. Viņa kabineta durvis vienmēr ir atvērtas.
