Tradicionālajā Jaungada runā televīzijā gan premjers Ivars Godmanis, gan Valsts prezidents Valdis Zatlers centās uzmundrināt Latvijas iedzīvotājus. Prezidenta runā gandrīz viss bija vajadzības izteiksmē: iedzīvotājiem jāapzinās, katram ministram jāstrādā, jānodrošina politisks atbalsts, jāpārdomā… Prezidenta kungs pat “aizņēmies” premjera runas stilu, jo viņa “spārnotās tēzes” bija sanumurētas: pirmkārt, jānodrošina sociālā stabilitāte, otrkārt, jāveicina ekonomikas attīstība, treškārt, jānostiprina demokrātijas principi un tā tālāk.
Premjers Ivars Godmanis savā runā atgādināja, ka viņš krīzi prognozējis jau 2007. gadā, un nu tā arī sākusies Amerikā, Eiropā, Āzijā. Godmanis Latvijas iedzīvotājiem iesaka rīkoties kā Antarktīdas pingvīniem, kuri sniega vētrās saspiežas ar mugurām kopā, lai nenosaltu. Ja kāds noklīst, viņu atved atpakaļ un sasilda.
Šaubos, vai latviešiem, kuriem patīk būt patstāvīgiem un ticēt tikai saviem spēkiem, šis padoms noderēs. Viņš gan atzina, ka Latvijā vēl ir rezerves un motivācija turpināt augt, taču tam vajadzīga griba un darbaspējas. To, ka premjera darbaspējas ir fenomenālas, Latvijā zina visi. Ja viņa piemēram sekotu arī ministri un Saeimas deputāti, tad mēs, iespējams, krīzi nemaz nepiedzīvotu.
Patlaban bieži vien šķiet, ka gan valsts budžets, gan kredītaizdevums interesē tikai premjeru — viņš ar dokumentu kaudzi rokās vienmēr steidzas, bet deputāti Saeimas sēdēs dara daudz ko, tikai ne to, ko patiesi vajadzētu. Nupat par deputāti kļuvusī profesore Janīna Kursīte valsts budžeta pieņemšanu Saeimā salīdzināja ar melnajiem darbiem, kurus dara naktī.
Premjers tomēr sola krīzes laikā nepasliktināt pensionāru, invalīdu un bērnu dzīvi. Aicina tautai būt kopā ar valdību, jo vienoti mēs būšot stiprāki par krīzi. Taču nogrieztu maizes riecienu kukulim vairs nepielikt! Saeima un valdība tautu tik ilgi ir muļķojusi, ka plaisa jau pārvērtusies par tik dziļu aizu, kuru nevar pārvarēt ar solījumiem un aicinājumiem. Latvijas iedzīvotāji zina, ka jātic tikai sev, nevis tukšiem solījumiem.
