Kad vēl dziedāju korī un biju Dziesmu svētku dalībniece, pēc noslēguma koncerta Mežaparkā dziedātājiem vēl ilgi negribējās braukt mājās. Tad kori iekārtojās turpat estrādes tuvumā un palīksmoja katrs savā pulciņā. Aizejošā gada lielākajā kultūras dzīves notikumā — Dziesmu un deju svētkos — pirmo reizi bija citādi.
Kopkora virsdiriģenti, viens otru nomainīdami, atkal kāpa savā ozollapu vītnēm greznotajā paaugstinājumā un nepagurdami turpināja diriģēt. Desmitiem un simtiem dziesmu gan no koru repertuāra, gan tautā iemīļotas melodijas aizskanēja pāri Mežaparka koku galotnēm pretī zvaigznēm un nemanāmi austošajam rītam. Un dziedāja ne tikai koristi, bet arī klausītāji. Reti kurš steidzās uz pēdējiem tramvajiem vai tālu novietotajiem auto, jo sirdi bija pārņēmis dziesmas prieks. Ne vairs vilināja alus un ceptas gaļas smārds, ne ierastā naktsguļas vieta. Gribējās izdziedāt visu, kas dvēselē sakrājies. Līdz aizsmakumam, līdz sausumam mutē, no sirsnīgiem smiekliem līdz neslēptām asarām. Un vienā ritmā un melodijā rezonēja viss, ko dziedātāji estrādē aizsāka un klausītāji, iepretim kājās stāvot, atbalsoja. Vēl citi to arī izdejoja.
Rīts uzausa, pirmo tramvaju gaidot. Miegs un nogurums pievārēja pirmajā elektriskajā vilcienā. Mājās bijām, sauli sveicinot. Tāda bija mana šīgada vistrakākā un skaistākā nakts. Atmiņas par to paņemšu līdzi nākamajā gadā. Novēlu jums, lasītāji, 2009. gadā likt bēdu zem akmeņa un pāri iet dziedot!
