Mana Izabella uzskata, ka svētkos noteikti jāiet ārā no mājas. Nu kaut vai uz baznīcu, lai citi redzētu, cik viņa ir dievbijīga.
Patiesībā gan — lai parādītu sevi un apskatītu citus. Tagad mājās ar lielu aizrautību divreiz dienā skaita Tēvreizi, manuprāt, viņai patīk frāze: “…un piedod mums mūsu parādus”, jo nav samaksājusi rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem un divus kredītmaksājumus — tiem paredzēto naudu iztērēja sevis apdāvināšanai.
Baznīcu vēl varētu pieciest, bet vakar bijām Rīgā uz kaut kādu garīgo koncertu, kuram es pat nosaukumu nezinu. Jau pagājušajā gadā par 15 latiem divas stundas nosnaudu kādā koncertā, tagad biļete maksāja 25 latus! Nu grūti jau man bija nosēdēt, bet, ko es varu darīt, ja mana Izabella iedomājas, ka ir no “augstākiem plauktiem” un man ir jābūt viņas pavadonim?.
