— Vai atbalstāt labdarības pasākumus?
Ilgas kundze
Jaunjelgavā
— Atbalstu, tikai parasti izraugos, kuram palīdzēt. Negribu teikt savu īsto vārdu, pilsēta maza, un mani pazītu. Man patīk audzēt dārzeņus, tāpēc vecākiem cilvēkiem, kuriem nav dārza, bet es zinu, ka viņiem garšo ķirbju ēdieni, rudeņos uzdāvinu ķirbjus vai arī pašgatavotus kompotus. Vienu slimu vīru kaimiņos apgādāju ar dažādiem ievārījumiem no pašas salasītajām ogām un āboliem.
Imants L.
Pļaviņās
— Līdz šim esmu piedalījies vairākās Ziemassvētku akcijās. Arī šogad ar savu nelielo artavu biju Rīgā un priecājos, ka slimajiem bērniem nauda veselības atgūšanai ir savākta. Man pašam ģimenē bija slims bērns, tāpēc zinu, cik tas ir briesmīgi, ka trūkst zāļu un naudas operācijai. Šīgada labdarības akcija pierādīja, ka pa kripatiņai vien varam izdarīt lielas lietas. Tikai tas jādara daudziem. Vienotībai un atsaucībai ir liels spēks arī sliktos laikos.
Alise Kurzemniece
no Rīgas
— Piezvanu pa tālruni un ziedoju latu, ja zinu, kam nauda vajadzīga. Mani gan šokēja ziņa, ka arī no ziedojumiem arī būs jāmaksā nodoklis! Varbūt es ko pārpratu, taču tas gan nebūtu taisnīgi. Nelaimīgu bērnu un arī pieaugušo ir daudz, un visu cieņu cilvēkiem, kuriem ir drosme lūgt palīdzību, jo vairums par savām nelaimēm labāk noklusē. Arī manā dzimtā bija gadījums, kad vajadzēja palīdzēt ugunsgrēkā cietušajai ģimenei Rīgā. Palīdzība bija tik minimāla, ka pat dīvānu nevarēja nopirkt. Arī “draugi” pagrieza muguru. Radi no laukiem gan atsūtīja vai visu iedzīvi un arī pārtiku.
Juris Lazdiņš
Aizkrauklē
— Dažreiz atbalstu arī lielos pasākumus, bet ikdienā Rīgā nevienam ubagojošam bērnam nevaru paiet garām. Man pat nav svarīgi, vai tā nauda tiek kādam negodīgam cilvēkam un bērnu tikai izmanto. Ja mēs, laukos dzīvojošās ģimenes, paņemtu pa kādam ielas bērnam, varbūt bērnu ubagu Rīgā nebūtu.
