Esam tuvu gada gaišākajiem svētkiem un 2008. gada nogalei. Šīs dienas man ir padarītā, nokavētā un nākotnes plānu izvērtēšanas laiks. Nedēļa jau pagāja svētku noskaņojumā, jo domāju, kur atrast īstās dāvanas savai ģimenei, šīs izjūtas svētdienas vakarā pastiprināja eglītes pārnešana mājās. Lai cik mierīga un klusa nedēļa būtu pagājusi mājās un darbavietā, politiskie notikumi līdz gada beigām, šķiet vēl cenšas pagūt uzvirmot.
Aizvadītajā nedēļā uzzinājām, ka Latvija no Starptautiskā Valūtas fonda varēs saņemt 7,5 miljardus eiro lielu finansiālo palīdzību. Aizdoto naudu nākamos trīs gadus izmantos Latvijas ekonomikas stabilizēšanai, turklāt valdība strādāšot tā, lai samazinātu budžeta deficītu. Ministru prezidents Ivars Godmanis jau pauda cerību, ka “plānu īstenošanai” visu summu nenāksies izmantot. Protams, par naudas lietderīgāko izlietojumu lems valstsvīri, bet mums, pārējiem, kuriem nākamgad visās jomās tikai būs tikai platāk jāver maciņš, šis aizdevums nozīmē ap 2600 latu lielu parādu katram valsts iedzīvotājam.
Priecājos, ka beidzot arī latvieši nestāv malā un nebaidās izteikt savas domas, protestē, rīko piketus, kā tas notika aizvadītajā nedēļā. Vairāk nekā 1000 cilvēku pulcējās pie Saeimas un protestēja pret pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu grāmatām un izdevējdarbībai. Varbūt ir vērts prasmi izteikt neapmierinātību attīstīt, kā tas notiek daudzās citās valstīs, kad politiķi neieklausās iedzīvotājos?
Pēc ilgiem strīdiem, pretrunīgiem viedokļiem un nespējas vienoties pagājušajā piektdienā Saeimas deputāti tomēr pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas noteic, ka turpmāk Latvijā dzīvosim 109 novados un deviņās republikas pilsētās. Joprojām nav īsti skaidrs, vai vairāk būs ieguvēju vai zaudētāju. Ikdienā bieži redzu patieso lauku dzīvi, to, kā cilvēki iztiek, un ka jau tagad viņiem sagādā grūtības reizi mēnesī nokļūt pie ģimenes ārsta vai aizbraukt uz rajona centru. Manuprāt, tie, kuri pieņem lēmumus, no kā atkarīga arī lauku cilvēku liktenis, nespēj iedomāties, kā cilvēki laukos dzīvo. Vai tas ir tāpēc, ka pie labas dzīves ātri pierod un negribas atcerēties, kā ir tad, kad jācīnās par ikdienišķām lietām? Vai vienkārši nav bijis laika par kaut ko tādu domāt? Kas labāks gaida lauciniekus, kuriem jau tagad vietām vienīgā saikne ar ārpasauli ir viens autobuss dienā un autoveikals, kas ceļa galā piestāj divas reizes nedēļā? Vai novadu centri piedāvās kaut ko tādu, kā agrāk tur nebija, kas atvieglos cilvēku ikdienu? Arī centros katrs uztraucas par savu amatu un algu, nevis par cilvēkiem kopumā. Lēmums ir pieņemts, taču patiesībā ir daudz pašvaldību, kuras apvienojušās nelabprāt un esošo situāciju pieņēmušas nevis kā iespēju attīstīties un pilnveidoties, bet kā bezizeju. To, cik “labi” Saeimas deputāti iedziļinās lēmumā, par ko paši balso, redzējām televīzijas raidījumā “De facto”. Deputāti Latvijas kartē nespēja atrast pašu izveidotos un apstiprinātos novadus. Politiķi “braukāja” pa Latvijas karti, mēģinot atrast novadus gluži kā pa pasaules atlantu. Daudziem no viņiem nav ne jausmas, kur katrs novads meklējams.
Pēc finanšu ministra Ata Slaktera tik daudz aprunātās intervijas telekanālam “Bloomberg” par savām svešvalodu zināšanām aizvadītajā nedēļā satraucās arī citi politiķi, baidoties tikt apsmaidīti. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pat paziņoja, ka turpmāk uz žurnālistu jautājumiem atbildēs tikai latviešu valodā, bet laikraksts “Diena” salīdzinājis arī citu ministru svešvalodas prasmes. Manuprāt, esot tik augstā amatā, ir jāapzinās, ka tu nevari atļauties būt tikai cilvēks — ar savām vājībām, nezināšanu un muļķīgām kļūdām, ko vienkāršam cilvēkam neviens nepārmestu. Tā ir atbildība Latvijai un iedzīvotājiem, lai valsti pārstāvētu pēc iespējas kompetentāki un profesionālāki cilvēki.
Svētdien noslēdzās Latvijas Neatkarīgās televīzijas, “Swedbank” un portāla “ziedot.lv” rīkotā labdarības akcija “Eņģeļi pār Latviju”. Latvijas iedzīvotāju atsaucība arī šogad bija necerēti liela, un kopā saziedoti vairāk nekā 383 tūkstoši latu. Šīs naudu pietiks, lai palīdzētu 93 slimiem bērniem. Tas raisa pretrunīgas izjūtas — no vienas puses, prieks, ka esam tik līdzcietīgi un arī šajos grūtajos laikos spējam saziedot tik lielu summu, lai palīdzētu, bet, no otras puses, — kas notiktu tad, ja neizdotos? Vai nav tā, ka pirms Ziemassvētkiem katru gadu šīs labdarības akcijas atver vēl plašāk to cilvēku sirdis, kuri arī ikdienā nav vienaldzīgi pret saviem līdzcilvēkiem? Diemžēl akcijas nepalīdz sakārtot valsti, lai slimie bērni saņemtu palīdzību no valsts, kas viņiem pienākas no tās.
Šī Ziemassvētku nedēļa ir sākusies balta un cerams, ka sniegs būs arī Svētvakarā. Novēlu, lai šajās dienās ikvienam no mums izdodas atrast ceļu uz īstajiem vārdiem, jūtām un domām.
