Austrumu kultūra fascinē, tā aizrauj, nelaiž vaļā. Tāpēc beidzot realizēju vienu no idejām — novembra beigās aizlaidu uz Stambulu. Jau mēnešus trīs iepriekš rezervēju biļeti pie Aizkraukles jaukajām meitenēm tūrisma firmā ”Makrel travel”. Laikus iegādājoties lētās aviobiļetes, man brauciens (bez viesnīcas) uz Stambulu un atpakaļ izmaksāja tikpat, cik lidojums uz Ventspili abos virzienos. Tātad, ja ir vēlēšanās kaut ko redzēt un vairāk uzzināt, bagātināt sevi, kaut kur var aizbraukt katrs.
Austrumu kultūra fascinē, tā aizrauj, nelaiž vaļā. Tāpēc beidzot realizēju vienu no idejām — novembra beigās aizlaidu uz Stambulu. Jau mēnešus trīs iepriekš rezervēju biļeti pie Aizkraukles jaukajām meitenēm tūrisma firmā ”Makrel travel”. Laikus iegādājoties lētās aviobiļetes, man brauciens (bez viesnīcas) uz Stambulu un atpakaļ izmaksāja tikpat, cik lidojums uz Ventspili abos virzienos. Tātad, ja ir vēlēšanās kaut ko redzēt un vairāk uzzināt, bagātināt sevi, kaut kur var aizbraukt katrs.
Spožākais briljants
Stambula — lielākais un spožākais briljants Turcijas tūrisma greznajā kaklarotā. Pēc pašreizējām ziņām, tajā dzīvo vairāk nekā 15 miljonu iedzīvotāju, un viņu skaits ik dienu papildinās apmēram par tūkstoti. Milzīgā pilsēta izvietojusies abpus Bosfora jūras šaurumam, kas šķir Eiropu un Āziju un apvieno abu pasaules daļu kultūru.
Stambula ir bijusi triju impēriju — Bizantijas, Romas un Osmaņu — galvaspilsēta, un pilsētas austrumu daļa bija apdzīvota jau 3000 gadu pirms mūsu ēras. Eiropas pusē ieradās grieķi un deva tai Bizantijas vārdu. Tad Romas imperators Konstantīns Lielais to pārdēvēja par Konstantinopoli. Savukārt turki Konstantinopoli iekaroja 1453. gadā un nosauca to par Stambulu (Istanbul). Pilsēta ir ļoti skaista, daudz parku un uz katra soļa — vēstures pieminekļi, īpaši mošejas.
Ne turku, ne angļu valodas
Izlidoju 21. novembrī, kā saka, ”uz dullo”, bez viesnīcas rezervācijas, ar niecīgām iemaņām turku valodā, tikai šo to papētot internetā. Arī angļu valoda, ko parasti izmanto tūrisma braucienos, nav mana stiprā puse, jo skolā mācījos vācu valodu.
Rīgas lidosta, salīdzinot ar Stambulas Ataturka lidostas grandiozo ēku, ir tikai tāda būdele, tāpēc ilgi jāmaldās, lai ko atrastu. Kā auns, velkoties pakaļ baram Latvijas nepilsoņu, kuri gan runāja latviski un acīmredzot bija te ne pirmo reizi, nokļuvu pie nepareizā lodziņa, un, neskatoties uz visiem protestiem, man pasē ielīmēja pilsoņiem nevajadzīgo vīzu, par to vēl samaksāju 10 eiro… Būs piemiņai.
Trīs naktis par 30 latiem
No lidostas ar metro, kas izvietots zem tās, aizbraucu līdz pilsētas centram un ”šāvu iekšā” pirmajā viesnīcā. Par trijām naktīm bez brokastīm samaksāju nedaudz virs 30 latiem. Rīgas centrā bez simtnieka diez vai iztiktu. Varēju atrast viesnīcu arī par Ls 8 dienā, kura bija turpat blakus, bet aizlidoju diezgan smagi slims, tāpēc sevišķi nepūlējos. Protams, ir ļoti riskanti braukt vienam bez viesnīcas rezervācijas, jo čeku, ka esi par numuriņu samaksājis, neviens nedod, un ir bijusī gadījumi, kad negodīgi viesnīcnieki tevi ”nokāš” galīgi, izsaucot policiju un sastāstot tai, ka esi gribējis aizlaisties nesamaksājis.
Visi galvenie apskates objekti — Sofijas katedrāle, Zilā mošeja, hipodroms, Ēģiptes obelisks, sultānu rezidence — Topkapi pils, Galatas tilts — pusstundas gājiena attālumā, metro stacija, no kuras pusstundas brauciens līdz lidostai — 100 metru. Vienkārši brīnišķīgi!
Ūdens jāpērk
Novembrī Turcijā ir ap +15 grādu silts, zied puķes, daļēji nobirušas lapas, spīd saule, bet reizēm spēcīgs vējš un vienu nakti — arī vētra.
Ūdeni no krāna Stambulā dzert nedrīkst, bet 5 litru dzeramā ūdens balons maksā nepilnu latu.
Milzīga transporta plūsma, pie tam mašīnas atšķirībā no Ēģiptes glaunas un puse no tām — Turcijai raksturīgie dzeltenie taksometri. Mašīnām pa vidu lavierē steidzīgie gājēji, šķērsojot krustojumus arī pie sarkanās gaismas, un nekas traģisks nenotiek, jo turku autovadītāji to zina un brauc filigrāni. Bet Aizkrauklē pie vienīgā luksofora kāda skolotāja tika sodīta par to, ka šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas, kaut gan puskilometru uz abām pusēm nebija redzama neviena mašīna.
Ielās pārbauda dokumentus
Gājēji, pārsvarā vīrieši, ļoti solīdi ģērbušies, un arī tīņi nestaigā biksēs, kas piecus izmērus par lielu un plandās starp kājām kā maiss. Uz katra stūra — kurpju tīrītāji, un daudzi arī izmanto šo pakalpojumu. Ielās daudz policistu, kuri bieži pārbauda garāmgājēju dokumentus, jo Stambulā ir aktuāli terorisma draudi. Atšķirībā no mums turkiem ir autovadītāja apliecības lieluma identifikācijas kartes ar fotogrāfiju un nav jābaidās pazaudēt pasi.
Ielās notiek aktīva tirdzniecība. Skaļi reklamē preces, bet bez uzmākšanās varbūtējam pircējam kā Ēģiptē. Kā skudriņas starp pircējiem un pārdevējiem tekalē tējas un uzkodu iznēsātāji no tuvējām kafejnīcām. Izdevīgi abām pusēm, un Rīgai no Stambulas būtu jāmācās. Kaut ko iekost var ik pēc pāris metriem.
Kaut gan policija turpat blakus, no rīta viens ”bomzītis” savāca kartona kastes, avīzes un, izmantojot vecu segu, visu acu priekšā likās nosnausties. Redzēju arī ”nolūzušos” uz soliņiem un reiz arī uz ielas.
Vispār cilvēki Turcijā ir smaidīgāki, atvērtāki, nestaigā rūpju mākti un skābiem ģīmjiem.
