Manā dzīvē aizvadītajā nedēļā svarīgākais notikums bija piedalīšanās piketā pie Saeimas nama Rīgā pret valsts jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu. Tā bija iespēja paust savu attieksmi pret reformas nedemokrātisko gaitu. Tauta jau ilgāku laiku bija neapmierināta ar šajā jomā notiekošo. Tomēr neviens jau mūsu viedokli neņem vērā. Iespējams, arī pikets neko nemainīs, un tomēr vismaz ir gandarījums, ka esam pateikuši to, ko domājam.
Pie Saeimas sapulcējās ap tūkstoš cilvēku. Rokās plakāti ar dažādiem saukļiem. Pūtēju orķestris pat spēlēja sēru maršu. Kad garām gāja deputāti, viņus pavadīja ar ne visai glaimojošiem saucieniem. Īpaši tad, kad gāja Aigars Kalvītis un Atis Slakteris. Kalvīša kungs tā arī nespēja atbildēt, kur palikuši treknie gadi. Pats gan tāds vājāks palicis. Bija arī tādi, kas apstājās un parunājās. Piemēram, Jakovs Pliners un aizkrauklietis Leons Līdums. Savukārt Māris Grīnblats pagāja garām piketētājiem aiz muguras, laikam jau, lai nebūtu jāskatās mums acīs.
Mani visvairāk satrauc, ka Aizkraukles rajonu sašķeļ kā tādu nevajadzīgu trauku. Jau 43 gadus te dzīvoju un strādāju. Aizkrauklē ir visas iestādes un bankas. Tur ir viss nepieciešamais — gaiša un attīstīties spējīga vieta. Tagad mūs atšķeļ un pievieno Jaunjelgavai. Bet tur taču nekā nav! Pat neviena lielveikala, nevienas iestādes! Vien kultūras nams un kuģīša piestātne.
Arī satiksme ar Jaunjelgavu ir slikta. Autobusa reisa Daudzeva—Jaunjelgava nav un nekad nebūs. Esmu pret šāda novada izveidošanu. Sākotnēji jau bija paredzēts mūs pievienot Aizkraukles novadam, bet pilsētnieki mūs atstūma. Kam mēs, tādi nabagi, vajadzīgi? Nevienam. Un, ja nabagus saliek kopā, nabagmāja vien iznāk.
Sākotnēji valdība paziņoja, ka novadu reformas mērķis ir izveidot stabilus, bagātus un attīstīties spējīgus novadus. Nu kārtējo reizi redzam, ka valdības solījumi ir tikai tukša skaņa. Jaunjelgavas novadam nav attīstības iespēju. Šķiet, ka ar šo reformu partijas sadala arī tautu. Lai nabagi turētu mēli aiz zobiem, katram pagastam piešķīra pa 200 tūkstošiem latu.
Piketā piedalījās ne tikai daudzesieši, bet arī sunākstieši. Likteņa ironija, taču uz Rīgu braucām autobusā, kas nopirkts par “reformas naudu”.
Tā bija jocīga sajūta — protestēt pret pašu ievēlēto deputātu lēmumiem vietā, kur vēl salīdzinoši nesen kūrām ugunskurus, cēlām barikādes un cīnījāmies par valsts neatkarības atjaunošanu.
Dzīve jau tā ir grūta, taču mums draud arī samazināt algas un likvidēt darba vietas, neizmaksāt pensijas. Kur vēl tālāk var iet? Vai tiešām varas vīri nesaprot, ka viņu dienas pie valsts stūres var būt skaitītas?
Daudzesē zinu daudzus cilvēkus, kuri ikdienā pārtiek tika no kartupeļiem un bietēm. Ja izdodas atrast kādu gadījuma darbu, var nopirkt eļļu. Es nesaprotu, kā to mūslaiku Eiropā var pieļaut. Tā nav pat izdzīvošana, bet gan tikai gara vilkšana. Sola palielināt arī pievienotās vērtības nodokli. Vienam maizes klaipiņam cenas pieaugums varbūt arī nav liels, taču no šiem santīmiem mēneša laikā sakrājas liela summa. Vecākiem darba nav, nav arī naudas. Pilsētā varbūt situācija ir normālāka, laukos tā jau sen ir traģiska. Labi, ka vismaz pirmklasniekiem ir brīvpusdienas, iespēja dzert pienu. Kaut skolas dienās viņi ir paēduši.
Sola samazināt strādājošo skaitu valsts un pašvaldību iestādēs, slēgt skolas. Tas nozīmē, ka vēl vairāk cilvēku paliks bez darba un vēl lielāks skaits ģimeņu grims nabadzībā. Vēl skumjāk, ka tas viss notiek dažas dienas pirms Ziemassvētkiem — laikā, kuram bija jābūt klusam, miera un mīlestības pilnam.
Pagājušajā nedēļā Saeimas deputāti pārspēja paši sevi, strādājot vairāk nekā 20 stundu garu darbdienu. Godmaņa kungs slavēja deputātu izturību, kuri atpūzdamies Saeimas zālē dziedāja “Bēdu manu lielu bēdu!”. Nez tikai, kas viņu izpratnē ir tā “bēda” — garā darbdiena vai tautas vajadzības? Turklāt cilvēka spējas spriest un pieņemt saprātīgus lēmumus pēc tik ilgas darbdienas ir visai apšaubāmas. Visticamāk, šādā situācijā cilvēks ir gatavs balsot par jebko, lai tikai tiktu uz mājām. Ļoti šaubos, vai šī valdība spēs pārvarēt krīzi. Tā sākās jau krietni agrāk, kad pie varas bija Aigars Kalvītis. Viņš tikai smaidīja un neklausījās nevienā padomā.
Tiem, kuri valsti noveda līdz krīzei, jāsaņem sods. Diemžēl valsts prezidents tā nedomā. Vainīgā meklēšanas dēļ tikai izšķiedīšot spēkus. Jādomājot par nākotni un jāvērtējot turpmākā rīcība.
Lai arī pagaidām Ziemassvētku irjūtas vēl nav, visiem gribu vēlēt lai arī nabadzīgus, taču priecīgus šos svētkus. Lai katrs rod kaut nelielu prieku savā ģimenē, mājā, bērnos. Tad dzīve vismaz mirkli kļūs gaišāka.
