2020. gada vīna teiksmas

Vendange — tā Francijā dēvē vīnogu ražas laiku. Es nolemju to nelaist garām. Pieteikumos atzīstos un uzņemos atbildību par franču valodas nezināšanu, bet atrunājos, ka esmu gana inteliģenta un gan jau tikšu galā. Sasolu vēl, ka, ja vajadzēs, aizmīšos ar velo, kuru var paņemt vilcienā līdz, neatzīstos gan, ka velo man nava, bet apsolos sev to nokārtot pēc tam, kad būs darbs. Taču atteikumi — viens pēc otra. Ar apmēram tādu vai šādu tekstu — lai cik pamatota būtu jūsu interese, mums par nožēlu nākas jūs informēt, ka jūsu profils neatbilst tam... pēc kā, teiksim, alkst darba devējs. Kad viens jau atkal īsvēstulē no manis atvairās ar tādu slēptu — nu ko tu tur sapņo, ne tu zini vietējo valodu, ne lokālo ģeogrāfiju, auto arī tev nava, gadu tev daudz (man 55) un darbs fiziski smags —, es tomēr saņemos nelikties ne zinis par mājieniem. Ir piektdienas pēcpusdiena, 40 minūtes ko iet uz konkrēto kantori, aizeju, durvis ciet, piesprausti visādi papīrīši, ir arī telefona numurs, nu tad arī zvanu. Atbild kāda kundzīte, atbild un vēl, kā izrādās, pat runā angliski, noklāsta, ka kantoris pieņemot tikai pēc pieraksta šajos masku laikos un vai es tad varētu atnākt pirmdien, bet pēkšņi tā kā apjaušu, ka sieviete ir turpat otrpus durvīm, nevis pie kaut kādas tāltālas klausules, un es saku — kāda pirmdiena, esmu šeit, pie tām pašām durvīm, kur jūs. Durvis smuki attaisās, sieviete vēl pasmej, tad it kā atvainojas, ka bijusi aizslēgusies, jo kantorī jau vairs neviena cita neesot, un tad ļoti atsaucīgi saraksta uz lapiņas visu, ko no manis vajaga, lai es pie tām vīnogām vispār varētu tikt.