Zirgus nomaina pret bitēm. Jauks minizoodārzs ar dažādiem interesantiem putniem un dzīvniekiem.

Pirms apmēram septiņiem gadiem “Staburagā” rakstījām par kādreizējā SIA “Nelss” direktora Roberta Jakubovska aizraušanos ar zirgiem. Roberta un Vitas saimniecībā Aizkraukles “Lejas Bitēnos” iepriecināja četri zirgi, no kuriem divi zirdziņi bija pašu saimnieku izaudzināti un apmācīti. Jau vairākus gadus Robertam ir cits ganāmpulks — 20 bišu saimes, un abi ar sievu Vitu izveidojuši jauku minizoodārzu, kurā ir dažādi interesanti putni un dzīvnieki.

Jaunā saimniece no krēpēm pin bizes

“Pensija ir pietiekama, bet zirgiem bija par īsu. Ar zirgiem ir ļoti liels darbs. Nevar vienreiz gadā uz novada svētkiem iejūgt zirgu un gaidīt, ka viņš klausīs, jādarbojas katru dienu. Zirgi nodoti labiem saimniekiem, priecājamies, ka viņiem labi klājas,” stāsta Robets Jakubovskis. “Piemēram, Haribo ir Madonā, raibais ponijs Lexus — Salacgrīvā. Kad pēc Lexus atbrauca pircēja, viņai ponijs ļoti iepatikās. Skatījāmies, vērtējām, kāda būs nākamā saimniece. Kad mums atsūtīja fotogrāfijas, kurās no ponija garajām krēpēm un astes bija sapītas bizes, ļoti nopriecājāmies, ka viņš ir nokļuvis gādīgās rokās.”

Pāva spalvas pārtop suvenīros

Kad saimniecībā vēl bija zirgi, tajā parādījās arī pa kādam interesantam mājputnam, bet nu lauku sētā ir dzirdamas daudzas dažādu toņu un veidu skaņas — kladzināšana, buldurēšana, čivināšana, čiepstēšana, dūdošana, svilpšana, pēkšķēšana, blēšana… Kad ierodos, rumāņu fazāns taisa troksni, jo viņu uztrauc ciemiņa parādīšanās, savukārt pāvs Čārlijs, kurš nometis asti, pazūd zem krūma, jo vairs nav krāšņuma, ko rādīt viesiem, kamēr izaugs jauna aste. Saimnieki teic, ka viņš ir bailīgs un kautrīgs. Reiz saimnieks pāvu gribēja noķert, un skaistais astes vēdeklis palika viņa rokās. Pāva astes spalvas pārtop suvenīros — kad lauku sētā viesojas skolēni, spalvas saņem tie, kas visuzmanīgāk klausījušies un nelielā viktorīnā pareizi atbild uz jautājumiem.

Vista kā čiekurs

“Man ļoti patīk putni un dzīvnieki, patīk ar viņiem darboties,” stāsta Vita.

Apmeklējot izstādes un citus minizoodārzus gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā, uzmanību piesaista arvien jauni putni un dzīvnieki, kurus gribētu iegādāties. Piemēram, sprogaina vista, kas izskatās kā čiekurs, noskatīta izstādē Igaunijā. Čiekurpuisis jeb vistas draugs atceļojis no Ventspils. Bramas vistām raksturīgas spalvainas kājas, kas atstāj spēcīgu putnu iespaidu.

Dzeltenais fazāns, dimanta fazāns, zīda vistas, Saksijas bezdelīgas, Johokamas gailis ar vistu, sprogainie baloži, pērļu vistiņas, cukurvistiņas, smējējpīles, pudeļpīles, smējējūbeles, Ķīnas zosis, Holandes baltcekules, Zelta Sebraita vistas, tītars, cālīši, franču punduraitas, kaziņas — pat grūti nosaukt visu, kas apskatāms lauku sētā.

Pundurauns skumst kā cilvēks

Dzīvnieku un putnu pasaulē gadās likstas un pārdzīvojumi līdzīgi kā cilvēku dzīvē. Vita stāsta, ka pērļu gailis žogā bija salauzis kāju, tādēļ viņa uzlika šinu no maziem kociņiem un apsēja. Mēneša laikā kāja sadzija, bet tagad putns pieklibo. Kaķene reiz nokoda baložu mammu, un baložu tēvs putnēnu izaudzināja viens pats. Pagājušajā gadā zīda gailīša sieva pameta cālīšus, un viņš viens pats visus cālīšus izvadāja un izaudzināja. Ziemā sasniga, dīķis vēl nebija aizsalis, krasts slidens, un neviens pat nepamanīja, ka pundurauna sieva iekrita dīķī un noslīka. Pundurauns izmisīgi brēca, taču par vēlu. Viņš skuma vairākus mēnešus un nomierinājās tikai tad, kad saimnieki viņam atveda jaunu sieviņu no Lietuvas.

Stirnas relaksē, bet lapsa tracina

Daudzveidīgā ganāmpulka sargs ir skaistā suņumeitene Džūna. Kad sētā dzīvoja pundurcūka, Džūnai bija liela jautrība un prieks ar viņu spēlēties. Tomēr pundurcūka aizvesta pie draudzenes uz kādu citu minizoo.

Pensionārs Mufis ir ļoti mazs suņuks, un pēkšņi parādās arī kaķis. Kā viņi visi sadzīvo?

“Ļoti labi — lielākais un spēcīgākais uzvar, mazākais piekāpjas,” smej saimnieks.

Kad no meža iznāk stirnas, Džūna relaksējas, guļ un skatās, bet, ja grib piezagties lapsa, Džūna to jūt, kļūst nemierīga, tad saimnieki atver vārtiņus, un suns viņu izdzenā. Džūna sargā ganāmpulku arī no caunām un vanagiem. Reiz sētu apciemoja vanags, un pērļu vistiņas sataisīja tik lielu troksni, ka visi putni ātri vien paslēpās.

Tomēr ne vienmēr viss bijis gludi. Vita atceras gadījumu, kad kādreiz naktī, kad turēta gotiņa un dējējvistas, lapsa no kūts aizstiepusi 35 vistas. Savukārt citreiz vārna no sētas aiznesusi mazos pīlēnus, tādēļ tagad visi mazie putni vasaras nojumē tiek sargāti ar drāšu sietiem.

Gera — labā meitene

Aplokā ganās nandu pāris, baltā ir dāma Gera un pelēkais ir viņas pielūdzējs Dandijs. Dandijs mēdz izdvest skaņu, kas līdzīga, ja ar aizvērtu muti mēģina rūkt. Kad tuvojos, Dandijs izpleš spārnus, dāmu aizsargājot. Abi strausi ir vidēji lieli, iegādāti Lietuvā, bet padomi mazo strausiņu audzēšanā, kopšanā gūti Jelgavas strausu audzētavā. “Lietuviski “gerai” nozīmē labi. Sākumā to nezināju. Lietuvietis sacīja “gerai, gerai”, un nu sanāk, ka Gera ir labā meitene,” stāsta Roberts.

Strausa ola sver tikpat, cik 13 vistu olas, un tās čaumala ir dzeltena. Nandu tēvs olas perē 38 diennaktis, nandu māte šajā procesā nepiedalās, jo viņas uzdevums ir dēt olas. Perēšana parasti notiek rudenī, augustā, kad naktis ir aukstas un mitras, līdz ar to cālēniem ir maza iespēja izdzīvot, jo strausi nesilda kā vista, tādēļ strausulēni nonāk saimnieku aprūpē. Olas tiek liktas arī inkubatorā. Interesanti, ka mazie savā starpā sasaucas svilpojot.

Ekskursanti pārbaro gailīti

Saimniecībā šad tad tiek uzņemtas pieaugušo un bērnu ekskursantu grupas, kurām tiek stāstīts par putnu, dzīvnieku un bišu dzīvi, tomēr saimnieki teic, ka ar šādām nodarbēm pārāk neaizraujas, jo tas prasa daudz laika, pūļu un var būt arī bīstami gan putniem, gan dzīvniekiem, ja saimnieku nav līdzās blakus. Ja grupā daudz bērnu, visiem blakus grūti izstāvēt. Tā reiz ar svaigu maizi tika pārbarots gailītis, lai gan bija teikts, ka to darīt nedrīkst, un viņš vakarā nobeidzies. Ekskursijas lauku sētā notiek tikai pēc savstarpējas vienošanās.

Raudāt varēja, tikai tālāk

Ja minizoodārzā Vita un Roberts saimnieko kopīgi, tad dravā viņš pārsvarā darbojas vienatnē, bet, kad ir lielā medus izsviešana, tad sieva nāk talkā. Roberts teic, ka par bitēm varētu stāstīt vairākas dienas. “Bites turēja mans tēvs. Ģimenē būdams jaunākais, biju kā izsūtāmais zēns. Mani mazbērni ne visai vēlas stāvēt pie stropa, bet man tur bija jāstāv un bez ierunām jānēsā rāmīši,” stāsta bišu saimnieks. “Pie stropa nedrīkstēju izrādīt nepatiku, ja iedzeļ bite, jo bites sajūt uztraukumu, agresivitāti. Raudāt varēja, bet tas bija jādara mazliet tālāk. Bites esmu turējis ar pārtraukumiem, un tagad ir trešais gads, kopš man atkal ir bišu saimes.”

Labākie kursi pašam savā dravā

Apmēram pirms piecpadsmit gadiem Roberts nolēmis mācīties biškopju kursos, taču sieva pajokojusi — kamēr viņš kursos nav mācījies, medus bijis vairāk. Mācības viņš pametis, jo tajās stāstīto jau zinājis, savukārt to, ko gribējis uzzināt, tā arī nav izdzirdējis, jo pasniedzējs visas lietas nemaz nav stāstījis, tajā skaitā dažādus knifiņus jeb aroda noslēpumus, kas ikdienā ir ļoti vajadzīgi, bez kuru zināšanas iecerētais nesanāk.

Tos nācies meklēt internetā, kur vienu un to pašu var skatīties kaut simt reižu, kā arī mācīties pašam no savas pieredzes.

“Agrāk daudz neanalizēju, kāpēc bites izspieto un kāpēc kāda saime aizgājusi postā, bet tagad pret visu izturos daudz nopietnāk. Biškopību nevar iemācīties no teorijas. Ir jādara! No visām divdesmit saimēm katra ir citādāka, nav divu vienādu saimju. Pirmām kārtām saimes atšķiras ar māti, tās ir dažādu šķirņu. Ar mātes novietojumu stropā, ar to, kas viņai blakus, un daudz kas atkarīgs no tā, vai laikus esmu izdarījis visu vajadzīgo, piemēram, vai esmu stropā ievietojis rāmīti, kur mātei dēt. Arī medus nav vienāds, vienai un tai pašai saimei šodien tas var garšot citādāk nekā pēc nedēļas — kaut kas dabā noziedējis, nākuši klāt jauni ziedi, un tas var radikāli izmainīt medus garšu un īpašības. Viens medus vākums būs vienā krāsā, citam jau atšķirīgas krāsas nianses. Dažkārt cilvēki domā — noliec bišu stropu, un viss būs. Varbūt vienam tiešām viss izdodas, jo viņš intuitīvi jūt, kurā brīdī kas ir jāizdara, bet cits vabūt nokavē vai izdara nepareizi, un viss atduras kā pret sienu.

Vispirms pabaro bišu māti

Dravā ir bišu māšu rases Bakfāsts un Carnika. Ja cilvēki mācītos no bitēm, dzīvotu daudz labāk, uzskata Roberts. “Ziemojot bišu māte ir vidū, apkārt bišu kamols, bites medu viena otrai dod uz centru, lai barotu māti. Viņu uzdevums ir noturēt un izbarot māti. Ja bitēm trūkst barības, viņas pēc cilvēku loģikas darītu tā — vispirms es paēdīšu, tad došu kaimiņam, bet stropā ir citādi: malējās, tās, kas sēž uz medus, nomirst pirmās,” stāsta Roberts.

Šķiet, ka ziema ir laiks, kad bitēm miers, tomēr tā gluži nav. Reiz cauna ziemā izpostīja piecas bišu saimes, un tās aizgāja postā. Cauna izgrauza caurumus un izēda medu ar visu vasku, no rāmīšiem palika tikai drātis un šķēpeles.

Krēmotais netek un neizkūst

Aizkraukles tirgū manu uzmanību piesaistīja Roberta pārdotais melleņu ziedu un krēmotais medus.

“Šogad ir pirmais gads, kad ievācu melleņu ziedu medu no “Kalna Baložu” krūmmelleņu laukiem,” stāsta Roberts. Savukārt par krēmoto medu viņš saka tā: “Cilvēki mēdz vienkāršot, paņem mikseri un ātri medu saputo. Tomēr, cik ātri tas uztaisīts, tik ātri atkal pārvēršas. Lai iegūtu krēmoto, izmantoju speciālu Vācijā ražotu aparātu — krēmotais medus ir kā krēms, sīkie medus kristāliņi ir sadalīti, saskaldīti, un tas laika gaitā konsistenci nemaina, pat pēc gada ir tāds pats. Ja bērni neēd medu, viņiem jādod krēmotais un nav jāsaka, ka tas ir medus, jo pēc izskata tas nav līdzīgs medum. Tas netek un neizkūst, ja to uzsmērē uz pankūkas vai maizes,” stāsta dravas saimnieks.

“Daudzi medu pērk pavasarī, vasarā lielos daudzumos ziemai, tomēr tas nav pareizi. Pavasara medus ir ikdienas ātrai lietošanai, bet ilgākai uzglabāšanai ir derīgs rudens medus — no augusta vidus izsviestais, jo tam stropā ir jānogatavojas. Pircējiem iesaku uzreiz nepirkt trīs vai piecus litrus, bet pa mazai burciņai, lai varētu izbaudīt dažādās medus garšas nianses.” 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.