Visu laiku skrējienā: jaunības dullumā gribas pelnīt, gribas patstāvību un neatkarību (1)

Savulaik Jānim Madžulim grūti bija izšķirties par labu kādai no divām sirdslietām. Tā kā dzimis un audzis laukos, saistīja zemes darbi un lauksaimniecības tehnika. Taču arī ar koku bija “uz tu”. Pēc ilgām pārdomām virsroku ņēma kokapstrāde. Neatlaidību un sasniegumus novērtēja Aizkraukles Profesionālās vidusskolas vadība, bijušajam audzēknim piedāvājot skolot nākamos kokapstrādes iekārtu operatorus un būvizstrādājumu galdniekus. Tagad gados jaunais skolotājs ir kolēģis kādreizējiem pedagogiem un saviem audzēkņiem nodod tās prasmes un iemaņas, ko pats kādreiz te guvis un papildus iemācījies, strādājot galdniecībā.
— Sarunās ne reizi vien esat pieminējis Latgali. Vai tur ir jūsu dzimtā puse?
— Jā. Dzimis gan esmu Līvānu slimnīcā, bet dzimtā puse ir netālu no Varakļāniem — Stirnienes muiža. Ģimenē neesmu vienīgais bērns, man ir jaunāka māsa. Kā jau lauku apvidū, vispirms mācījos sagatavošanas grupā, tad deviņus gadus Stirnienes pamatskolā. Neko nevarēju sagrēkot. Ja krustmāte ir skolas direktore, klases audzinātāja — tēva klasesbiedrene, tad cits nekas neatliek, kā censties mācīties un neiekulties nepatikšanās, jo mājās to visu droši vien zinātu, pirms es pats būtu ieradies no skolas. Pēc pamatskolas beigšanas nonācu Aizkrauklē.
— Kāpēc tāda izvēle — kļūt par galdnieku?
— Laikam jau tas vairāk saistīts ar paaudžu paaudzēm. Vectēvs bija namdaris, viņam darbs saistījās ar celtniecības lietām, kokapstrādi. Mans tēvs noskatījās no viņa, tajos laikos daudz vajadzēja strādāt. Agrāk skolās bija profesionālā orientācija. No toreizējās Stučkas 24. PPTV Stirnienē bija ieradies skolotājs Dundurs un aģitēja mācīties šajā skolā.