Esam Neretas muzejā. Ir trešdienas pēcpusdiena. Pa dienvidu puses logiem iespīd spoža augusta beigu saule. Dzeram tēju, smaržo zefīrs šokolādē. Sarunā Valts uz manu jautājumu atbild ar vienu, diviem teikumiem, un pārējais viņa teiktais pagriežas, aizpeld nedaudz citā virzienā, tad vēl citā, līdz esam tik tālu. Jāapstājas, jāpagriežas atpakaļ. Lai kā vedinātu domāt par šodienu, saruna tik un tā iegriežas vēsturē. Ik pa laikam nonākam pie atziņas — viss atgriežas savos pirmsākumos. Runājot ar Valtu iemācījos jaunu vārdu — preperis. To arī izmantosim bieži.
No industriāli brutālas vietas
— Vai Valts ir neretietis?
— Vispār rīdzinieks. Šodien, ekspedīcijas laikā pa Neretas apkārtni, dzirdēju, ka par mani saka: “Viņš ir ienācējs.” Šeit, Neretā, bieži lieto šo terminu — “ienācējs, ienācēja”. Vai arī, ja uzrunā sievieti, viņa saka: “Esmu ieprecējusies.” Šajā pusē es parādījos 2012. gadā. Toreiz aizstāvēju disertāciju un pēc tās, kā saka, gribēju “nolaist tvaiku”. Tam nav sakara ar lokomotīvēm, kuras man pēdējā laikā neliek mieru. Šodien pat vēl gribu painteresēties, kā tās jātransportē. (Valts pamazām īsteno ieceri uz Neretu atgādāt šaursliežu dzelzceļa lokomotīvi —aut.). Es “tvaiku nolaidu” mototrasē. Turklāt man visu mūžu bija sapnis būt laukos. Rīgā nē, bet kā zivs ūdenī jutos Gaujas krastos, kur pagāja mana bērnība. Vangažos, pie Siguldas. Imigrantu vide. Viņu krievu, čuvašu valoda mums vienmēr grieza kaulā. Vangažos jau toreiz darbojās asfaltbetona rūpnīca, valdīja tāds industriālais brutālisms.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
