Vērtības, kas jāsargā. Pirmie Aizkrauklē paceļ Latvijas karogu

Ainis Ambarovs ir viens no pirmajiem zemessargiem Aizkrauklē un viens no pirmajiem Aizkraukles 55. Zemessargu bataljona štāba priekšniekiem, šobrīd jau atvaļināts majors. Par dalību šajā struktūrā viņam šaubu nebija — jāizcīna un jānosargā valsts un pašu brīvība. Par to, ka tā būs, arvien lielāka pārliecība bija, darbojoties Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. Tās vēsmas un procesi vairs nebija apturami. Par to saruna ar Aini Ambarovu.

Atvilina uz Aizkraukli

— Visu mūžu esat bijis saistīts ar sportu un zemessardzi?
— Jā. Studēju toreizējā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, ko pabeidzu kopā ar kursabiedru Mārtiņu Holstu, kurš mani atvilināja uz Aizkraukli. Pēc augstskolas strādāju Mežotnes arodskolā par sporta skolotāju. Kad Mārtiņu ievēlēja par Aizkraukles pilsētas mēru un viņš aizgāja no skolas, tur vajadzēja darbinieku. Viņš zvanīja man, piedāvājot šo darbu. Tolaik vidusskolas direktors bija Leons Geikins. Sākumā vadīju sporta stundas, bet, tā kā biju ieguvis arī autoapmācības meistara kvalifikāciju, apvienoju un pildīju abus pienākumus. Kad 1991. gadā sāka dibināties zemessardze, esmu saistīts arī ar to.
— Tas bija apzināts lēmums?
— Noteikti, jo pirms Atmodas jau biju iestājies Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā kopā ar skolas kolēģi Uldi Urtānu. Kustības dibināšana notika 10. jūnijā, kad Arkādijas parkā Rīgā bija mītiņš. Pēc tā gājām uz Brīvības pieminekli, un daudziem līdzi bija Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi. Kad atgriezāmies mājās, nospiedām, ka Aizkrauklē vēl nekur nav Latvijas karoga, un ar šo domu es, Uldis un skolas saimnieks Jānis Balodis gājām pie skolas direktora Leona Līduma.