Cilvēkam patīk salīdzināt. Kā bija, kā tagad ir, labāk pret sliktāk. Tikai nez kāpēc biežāk šis salīdzinājums ir par labu jau pagājušam. Pēdējos gados par mērauklu kļuvis pandēmijas laiks. Tā kā senāk bieži lietotais — pirms mūsu ēras un mūsu ērā. Vēl viena mēraukla bija karš. Šodien lasu Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas teikto par tūrisma nozari. Joprojām neesot sasniegts 2019. gada līmenis. Ar to laikam domāts tūristu skaits, kas apmeklējis Latviju. Pretēji domā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, sakot, ka tas līmenis tūlīt būs sasniegts. Tie, kas saka, ka ir slikti, saka arī, ka viesnīcas turpina cīnīties ar zemāku noslodzi, restorāni — ar samazinātu klientu plūsmu. Skatoties no malas uz tādu mērīšanos, gribas jautāt — bet vai vajag? Par spīti pūlēm Latviju pozicionēt kā iekārotu galamērķi, realitātē tās pievilcība lielai daļai pasaules ceļotāju joprojām ir miglaina.
Igaunijai ir savs salu stāsts, nav mums tik atvērti un viesmīlīgi cilvēki kā Lietuvā. Latvija nav skaidri definējama, un varbūt tieši tas padara to mazāk pamanāmu ceļotāju acīs.
Ja divos gados, kas ir oficiālais pēcpandēmijas laiks, tūrisms Latvijā nav uzplaucis, varbūt nevajag mākslīgi to sildīt. Apstākļi mainījušies. Netālu notiek karš, droni no Baltkrievijas ielido Lietuvā. Ārzemniekam ir vienalga — Latvija, Lietuva, Igaunija. Viņš uz šo pusi skatās kā vienu veselumu. Kā ASV dažādiem štatiem.
Tūrisma vietā varbūt laiks fokusēties uz ko pavisam citu. Mēs gadiem mēģinām piesaistīt ārvalstniekus — ar kampaņām, saukļiem, smukiem video, bet varbūt vajadzētu šo enerģiju un resursus ieguldīt vietējo dzīves kvalitātē. Ko dos pilnas viesnīcas, ja tajās strādājošie paši vairs netic nākotnei šeit? Varbūt vajag attīstīt eksportspējīgas nozares, zinātni, tehnoloģijas, meklēt jaunu nišu, kur Latvija var būt nevis “vēl viena vieta kartē”, bet reāli vajadzīga un novērtēta. Jo, ja mērķis ir izdzīvot un augt kā valstij, tad tūrisms nav drošākais pamats. Tas ir sezonalitātes, pasaules notikumu un pat laikapstākļu atkarīgs.
Nesen aizbraucu uz Līgatnes dabas takām. Ko es ieguvu par ieejas biļeti, kas maksāja septiņus eiro? Pastaigu mežā. Tādu pašu kā jebkur citur Latvijā. Kaut kur guļam pamanīju vienu mežacūku. Manā izpratnē tā ir cilvēku mānīšana.
Daudzviet Latvijā tūrisma bizness šķiet vienkāršots — paļaušanās uz dabu, nevis radīšanu. Bet arī tas prasa rūpi un izdomu, lai ilgtermiņā noturētu apmeklētāju interesi. Vai es kā ārzemnieks, piemēram, francūzis, brauktu uz Latviju? Varbūt vienreiz. Lai savām acīm redzētu, kā tad tajā postpadomju zemē izskatās.
