Milzīga drosme vai neizmērojams stulbums — tā sociālajos tīklos apspēlē Evikas Siliņas gatavību atkārtoti kandidēt premjeres amatam. Viņa publiski apliecinājusi to darīt, atzīstot, ka par šo darbu viņai neviens pieminekli neuzcelšot, taču tieši nepopulāri, bet nepieciešami lēmumi ir viņas ikdienas atbildība. Starp galvenajām prioritātēm premjere min birokrātijas mazināšanu, valsts izdevumu pārskatīšanu un ilgtermiņa stratēģiju izstrādi, lai valsts pārvaldība kļūtu efektīvāka un sabiedrībai saprotamāka.
Valdības vadītājas amats reti kad gūst sabiedrības atzinību. Līdzīgi kā citus politiķus, arī šo cilvēku sabiedrība pēta gluži kā zem lupas, lamā un vaino visās neizdarībās. Pati Evika Siliņa par to teic, ka cilvēku dusmas un pesimisms ir saprotams, jo situācija daudzās jomās ir sarežģīta un risinājumi ne vienmēr tūlītēji. Tomēr svarīgi ir pievērst uzmanību lietām, kas sniegs reālu ilgtermiņa labumu, nevis meklēt ātrus, īslaicīgus risinājumus, kas tikai uz brīdi uzlabotu situāciju. Par to gan mūs mēģinājis pārliecināt ikviens valdības vadītājs un ministrs. Dažkārt tas ir attaisnojies, citreiz nē.
Būs vai nebūs otrreiz Siliņa premjeres amatā, rādīs laiks, bet vienu gan var teikt, ka uzņēmības viņai netrūkst. Amatā uzņemta ar lielu skepsi, parodēta un kritizēta, viņa spējusi nostrādāt šo laiku un vēlas to darīt arī turpmāk. Klupšanas akmeņu bijis pietiekami, bet viņas darbības plašāks vērtējums vismaz publiskajā telpā līdz šim bijis piesardzīgs. To var salīdzināt ar Krišjāņa Kariņa “valdīšanas” laiku, kad arī viņš pieņēma dažādus nepopulārus lēmumus, kuriem vajadzēja nest augļus, taču nereti “aizšāva” garām. Tomēr var arī piekrist teiktajam, ka bezatbildību no premjera puses ieviesa Kariņš un Siliņa to turpina, kas labi nebeigsies. Abi nāk no vienas partijas, un nav šaubu, ka pūš vienā stabulē.
Cilvēkos ir arvien lielākas bažas un pārliecība, ka nav nozīmes, kas atrodas šajā krēslā, jo liels uzrāviens tāpat nav jūtams. Nejūt arī pārliecību, kāda tad ir valsts virzība, jūtama vien mētāšanās no vienas jomas citā — kur “deg”, tur skrienam. Tā var teikt par daudziem politiskajā virtuvē. Kā tajā iekļuvuši, ārā nav dabūjami, bet ir eksperti katrā jautājumā. Ikviens nāk ar savu redzējumu un reformu, savāra putru, kas citiem jāizstrebj, un vislielākie cietēji ir iedzīvotāji.
Labs valsts vadītājs ir laimes spēle, jo šim cilvēkam jāspēj būt gan teicamam organizatoram, gan diplomātam ar augstu erudīciju teju visās jomās. Cilvēciski arī spējai prast pārciest visas dubļu straumes, kas plūst nepārtraukti. Šādu teicamu piemēru Latvijā ir maz, un katrs nākamais kandidāts vieš cerību, ka šoreiz gan būs. Arī tagad atliek vien cerēt.
