Latgalē ielidojušo dronu dēļ aizvien biežāk izskan trauksme par gaisa telpas apdraudējumu. Cilvēki saņem brīdinājumus telefonos, mācības skolās, eksāmeni apstājas. Vilcieni apstājas. Ikdienas ritumam nospiesta pauze. Dienesti reaģē, sabiedrība uz brīdi saspringst. Pēc tam viss it kā atgriežas ierastajā ritmā. Taču jautājums ir: vai tiešām atgriežas?
Beidzamās nedēļas dzīvojam trauksmes režīmā. Ir apdraudējums, seko paziņojums, tiek pieņemts lēmums, cilvēki pielāgojas. Taču šādi notikumi nav tikai īsas epizodes ziņu lentē. Tie pamazām maina reģiona nākotni. Īpaši Latgalē, kur drošības sajūta nav abstrakts vārds, bet praktisks priekšnoteikums tam, vai cilvēki brauks ciemos, ieguldīs naudu, paliks dzīvot un audzinās bērnus.
Priekšā vasara. Laiks, kad Latgales ezeriem, viesu namiem, kempingiem, pirtīm un atpūtas vietām vajadzētu būt pilnām. Taču pēc atkārtotām ziņām par droniem un apdraudējumu daļa tūristu izvēlēsies citu virzienu. Tukša istaba viesu namā nav tikai neizgulēta gulta. Tā ir nenopelnīta alga, nesamaksāts rēķins un uzņēmēja šaubas — vai nākamgad vispār būs ienākumi?
Ilgtermiņā tas var skart arī nekustamo īpašumu tirgu, investīcijas, jauniešu vēlmi palikt pierobežā. Ja vieta arvien biežāk tiek pieminēta līdzās vārdiem “apdraudējums”, “droni” un “slēgta gaisa telpa”, tā kļūst mazāk pievilcīga ne tikai tūristam, bet arī ģimenei, uzņēmējam un cilvēkam, kurš domā par nākotni. Reģions tukšojas ne vien tad, kad kāds aizbrauc. Tas tukšojas arī tad, kad kāds neatbrauc.
Vēl satraucošāka ir cilvēku pieraduma robeža. Jau tagad dzirdams, ka daļa Latgales iedzīvotāju izslēdz telefonus, jo nevēlas atkal un atkal saņemt trauksmes paziņojumus. Tā jau ir noguruma pazīme. Cilvēks nav radīts dzīvei nepārtrauktā brīdinājumu skaņā. Pirmajā reizē viņš satrūkstas, otrajā uzmanīgi lasa, trešajā nopūšas, bet pēc tam sāk aizvērties. Pat skaļa sirēna ar laiku var kļūt par fona troksni.
Ja cilvēki sāk ignorēt brīdinājumus, drošības sistēma zaudē savu spēku. Valsts cenšas pasargāt sabiedrību, bet ilgstoša spriedze sabiedrību padara nejūtīgāku, vienaldzīgāku nevis tāpēc, ka cilvēkiem būtu vienalga, bet tāpēc, ka viņi vairs nevēlas visu laiku baidīties.
