Nojaukt vai atstāt līdz pēdējam brīdim, X stundai? Diskusijas par sliedēm uz austrumiem, precīzāk — Krieviju, pašlaik ir karstas. Politiķu komentāros ir divi viedokļi. Vieni saka — jāatstāj, nākotnē noderēs. Otri ir pret, sliedes salīdzinot ar atvērtām durvīm ienaidniekam. Kāda ir dzelzceļa priekšrocība? Salīdzinājumam to var nosaukt par tērauda cauruli. Caur to var ātri izdzīt milzīgu daudzumu šķidruma, turklāt ar lielu spiedienu. Turpretī autoceļš ir kā lēta plastmasas dārza šļūtene. Kamēr apstākļi nemainās, lietot var, ūdens caur to kaut cik tek. Uz sliedēm var uzlikt un stundā ātri pārvietot tik daudz militārās tehnikas, munīcijas, kareivju, kādu ar automašīnām pa kripatiņām vestu dienām.
Nenojaukšanas idejas aizstāvju argumenti — tranzīts uz Centrālāziju, Latvijas ostu — Rīgas, Ventspils un Liepājas atkarība no dzelzceļa. Ienākumi no preču tranzīta, kas skaitāmi miljonos. Lai kā mums, lielākajai daļai, nepatiktu attiecības ar Krieviju, jāatzīst, ka joprojām esam no tām atkarīgi. Sadzīvē tās varētu pielīdzināt toksiskām attiecībām. Krievijai, tās politiķiem ticēt nevar. Vārdi bieži nesakrīt ar darbiem. Klausījos Putina runu, kurā viņš saka — Ukrainā nav karš tā tradicionālajā nozīmē. “Mēs tur darbojamies rūpīgi, kā ar skalpeli,” tā viņš saka. Jā, protams, ar raķetēm bliežot pa skolām, slimnīcām un privātmājām. Lieliska ķirurģijas paraugstunda. Vai pēc 20 gadiem politiskā situācija Krievijā būs mainījusies? Vai pie varas būs racionāli, mūsdienīgi, domājoši cilvēki? Pašlaik par to nekas neliecina. Tomēr kārdinājums sadarboties ar šo agresīvo kaimiņu ir. Jo viņam ir milzīgi derīgo izrakteņu un energoresursu krājumi. Vieni no lielākajiem pasaulē.
Bet tieši šis kārdinājums ir slazds. Mēs runājam par “pragmatismu” un “Centrālāzijas koridoru” kā par mūsu ekonomikas glābšanas riņķi. Taču, kā norāda eiroparlamentārietis Roberts Zīle, Eiropas gaiteņos uz šo “Austrumu ekspresi” skatās ar neslēptu skepsi. Vai tiešām mēs ticam, ka kravas, kas šķērso tūkstošiem kilometru caur Krievijas teritoriju, ir politiski “tīras”? Vai arī mēs, paši to negribot, kļūstam par “noderīgajiem idiotiem”, kas palīdz agresoram uzturēt ekonomisko asinsriti, kamēr paši sev stāstām pasakas par sadarbību ar tālo Kazahstānu?
