Uz saviem radošajiem, interesantajiem un piepildītajiem 20 darbības gadiem atskatījusies Kokneses kultūras centra folkloras kopa “Urgas”. Skaisto jubileju “Urgas” aizvadīja kopā ar draugiem no tuvienes un tālienes — tika dziedāts, dejots, smiets un, kā jau jubilejā pienākas, dotas dāvanas un teikti laimes vēlējumi.

Vecāki pārmanto no bērniem

Visam sākums bija folkloras kopa “Tīne”, kas joprojām darbojas I. Gaiša Kokneses vidusskolā un ko vada Inguna Žogota. Dalībnieki izauga līdz 12. klasei, arī daži no vecākiem, kuri šo laiku bija kopā ar bērniem, izrādīja interesi par savas folkloras kopas dibināšanu. Un iznāca tā, ka nevis bērni pārmanto no vecākiem un dibina savu kopu, bet vecāki pārņem no bērniem. Tas bija 2005. gada novembris, kad Koknesē radās jaunā folkloras kopa.

“Urgas” Inguna vada no pirmās pastāvēšanas dienas. Viņa absolvējusi toreizējo Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Kultūrizglītības darbinieku nodaļu. Mazliet no folkloras pie Harija Sūnas apguva augstskolā. Vairāk uzzināja Folkloras skolā. Kad sāka vadīt “Tīni”, Latvijas Universitātes paspārnē darbojās Etniskās kultūras centrs, tā mājvieta bija Rīgas Latviešu biedrības namā. Tajā laikā visas Latvijas folkloras skolotāji reizi mēnesī sanāca uz semināriem un kursiem. Tagad tas iespējams arī attālināti. “Jāizglītojas katru gadu,” saka Inguna. Katru gadu folkloras skolotājiem notiek arī vasaras skolas.

Pēc pāris mēnešiem uz pirmo skati

Kā kopa tika pie sava vārda? Kokneses pusē ir tāda mājvieta un arī autobusu pietura šosejas malā — Urgas.

“20 gados mēs daudz ko esam piedzīvojuši un redzējuši, un sākumā sastāvs bija raibāks,” teic Inguna Žogota. “Bija vairāk vīriešu, un bija arī daži bērni. Vienu laiku bija tikai sievas, vēlāk atkal pienāca vīri. Latvijā folkloras kopas ir izteikti sieviešu kolektīvi.” Jaunizveidotā kopa sāka darboties ar lielu sparu, jo jau nākamā gada janvārī “Urgas’’ devās uz savu pirmo skati festivālam “Baltica”. Iepriekšējās skates bija nokavētas, un atlika doties uz Rīgu, kur skate norisinājās “Ave Sol” koncertzālē. “Paši sašūdinājām tērpus, festivāla tēma bija “Mūsmājas”. Dziedājām maltuves dziesmas, rādījām mūsu pusē pierakstītu deju “Ģežablis”,” stāsta kopas vadītāja.

Dalībnieki sanāk no dažādām pusēm

Pašreizējais dalībnieku skaits svārstās ap 20. No pirmsākumiem kopā dzied Elga Grigāne un Mārīte Gražule. Ilggadējas dalībnieces ir Lidija Kraukle, Zigrīda Līcīte. Vēlāk pievienojās Līvija Briede, Līvija Vindele, Anna Dzalbe, Mirdza Elste, Aija Āriņa, Andris Balodis, Andris Žogots, Rihards Limanāns, Dace Dobrika, Irita Sīpola, Dina Jansone, Raina Līcīte, Gunta Bergmane, Olga Kovaļevska, Ineta Sproģe, Baiba Mežmale, Ilona Liepiņa. Katru gadu kopa kļūst bagātāka par kādu dalībnieku, šobrīd jaunākā dalībniece ir Ingrīda Smelcere, kura vēl arvien darbojas arī Līvānu puses folkloras kopā “Turki”. Uz “Urgām” ceļi ved no dažādām pusēm — no Iršiem, Stukmaņiem, Bormaņiem, Aizkraukles un citurienes. Kā daudzās folkloras kopās, arī “Urgās” izjūt stiprā dzimuma trūkumu, gribētos, lai vīru ir vairāk. “Laba ir folkloras kopa, kurā ir gan sievietes un vīrieši, gan bērni. Manā uztverē tā ir ģimeniska kopa. Tāpat gribētos, lai būtu vairāk muzikantu. Ja ir sievas, tad galvenā nodarbe ir dziedāšana. Ja būtu vīri, būtu vairāk dancošanas,” teic Inguna un piebilst, ka varētu būt arī naudas vairāk, lai var ceļot.

Mēģinājumi ierasti ir divas reizes nedēļā, biežāk tiekas, ja plānos kādi svētki vai godi.

Vietējā folklora maz saglabājusies

Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” notiek ik pēc trim gadiem, un katru reizi ir sava tēma, kam kopas pielāgo savu repertuāru. Pārējā laikā “Urgas” gatavo gadskārtu, godu dziesmas. Šogad īpaša uzmanība tika pievērsta krustabu tēmai, jo kopa tika uzaicināta piedalīties starptautiskajā festivālā “Rituāls”, kas notika pirmo reizi. “Mēs festivālā pirmie rādījām krustabu rituālu, ar šo tēmu darbojāmies kādu mēnesi. Ikdienā krustabās piedalāmies četri cilvēki, uz festivālu devāmies vairāki. Mūsu krustabās bija pādīte — bērniņš, kurš nesen bija piedzimis, un vecāki mums ļoti uzticējās. Vasarā ciemos bija atbraukuši vecāki kopā ar abiem bērniem. Ļoti jauki, ja ir atgriezeniskā saite,” pārliecināta Inguna. Vasarā Zalvē bija Pēterdienas pasākums, tad vajadzēja iemācīties Pēterdienas dziesmas un dančus.

Jādabū spēks no maskas un senčiem

Latviskās tradīcijas “Urgas” popularizē citiem, bet kādas tad ir pašu tradīcijas? Pirmām kārtām tā ir gadskārtu ievērošana — sākot ar Meteni, Lielo dienu. Lielo dienu Inguna Koknesē sākusi organizēt kopā ar skolas bērniem jau kopš 1991. gada. Agrāk tas bija Baznīcas kalns, kur Lielajā dienā sagaidīti pirmie pavasara saules stari. Tagad šī vieta ir privātīpašums, bet Koknesē ir arī citi kalni, un šo tradīciju turpina gan bērni, gan pieaugušie.

2000. gadu sākumā aizsākās Jāņu mācības, un nu jau tās vada vairākās vietās.

Pēc vasaras — Rudenāji, un drīz jau sākas maskošanās laiks. Tomēr ne visiem patīk vilkt maskas. “Tā ir tradicionāla folkloras sastāvdaļa, un pāris reižu gadā maska ir jāuzvelk — jādabū spēks no maskas un senčiem,” saka Inguna. Un, protams, tās ir kopas jubileju svinības. Arī 2020. gadā, kad pulcēšanās un svinēšana bija liegta, stāvēja atstatus viens no otra, dažs ar masku, bet 15 gadus atzīmēja. “Katru gadu cenšamies aizbraukt kaut kur ekskursijā,” teic kopas vadītāja. Šajā vasarā devās uz Dienvidvāciju, kur Freiburgā apmeklēja latviešu kultūras centru “Bērzaine”. Bet dažādi festivāli un citi sarīkojumi notikuši Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Polijā, Čehijā, Vācijā, Zviedrijā un arī tepat, Latvijā.

Ziņģēt sāk Viļānos

Runājot par tērpiem, tos “Urgu” sievas darinājušas pašas — starp viņām ir čaklas rokdarbnieces. Pirmie bija darba tērpi, arī tie tapa pašu rokām. Tie nav tik sarežģīti kā etnogrāfiskie tautastērpi. Goda tērps “Urgām” ir Lielvārdes etnogrāfiskais tautastērps, jo Kokneses puse ir robeža, kur nēsā Lielvārdes tautastērpus, kas ir sarkani rūtotie sarafāni jeb mugurbrunči. “Urgu” sievām ir pa spēkam arī aubes izšūšana, kas ir ļoti smalks darbs, un arī Lielvārdes jostas aušana. Trešā kārta ir “Kokneses ziņģes” tērpi, tādēļ sievas var justies bagātas.

Pasākums “Kokneses ziņģe” nav iedomājams bez “Urgām”. Tas bija 2012. gads. “Urgas” iemācījās ziņģēt Viļānos, kur notika stāstnieku un ziņģētāju pasākums. Latgalē koknesietes saprata, ka ziņģe varētu izskanēt arī Vidzemē, tuvāk Rīgai, lai ar pilnu krūti varētu ziņģēt arī pārējie! Tā tradīcija tika iedibināta Koknesē. Kalendārā grūti atrast kādu brīvu dienu. Tāda izrādījās aprīļa vidū, un kopš tā laika ziņģes izskan arī Koknesē. Nu jau no “Kokneses ziņģes” izauguši citi ziņģētāji. “Nesen bijām Rīgā pie “Teikas muzikantiem”, kur viņi cildināja un sumināja “Kokneses ziņģi”, jo tās iespaidā sākuši mācīties un meklēt savas ziņģes. Ir izauguši jaunieši, un viņu bērni jau aug,” saka Inguna.

Tomēr daudz

Svētku reizē ceļu uz Koknesi, lai sveiktu “Urgas”, mēroja draugi no tuvienes un tālienes: “Kūzuls” no Dekšāres, “Budēļi” no Rīgas, “Josta” no Lielvārdes, “Graudi” no Tomes, “Saule” no Suntažiem, “Vērtumnieki” no Madonas, “Avots” no Tukuma, “Lauce” no Jaunjelgavas un koknesieši — “Skutelnieki”, “Aizezeres muzikanti” un “Kokneses zēni”.

20 gadi — tas ir daudz vai maz? “Urgu” vadītāja Inguna Žogota domā, ka tas tomēr ir daudz: “20 Meteņi un 20 Lieldienas, 20 Mārtiņi…

Tā jau neskaita. Ir bijuši tādi gadi, kad Lieldienas jāsvin trīs un četras reizes, citi godi tāpat. Ir bijuši tādi gadi, kad pa vasaru 10 krustabas un vēl tikpat mārtošanas. No godiem mums tās mīļākās ir krustabas. Domā, kā gribi, 20 — tas tomēr ir daudz! “Urgas” vienmēr straumē!” 

Darboties ar tikpat lielu sparu!

IRITA SĪPOLA

— Man patīk dziedāt. Kad pārcēlos uz Koknesi, gribējās pievienoties kādam kolektīvam.

“Urgās” kādreiz dziedāja mana draudzene, un es ieminējos, ka labprāt kaut kur padziedātu. Korī gan nē, jo tas mani nesaista. Viņa man ieteica iet uz folkloras kopu “Urgas”, iedeva Ingunas telefona numuru. Pirmais jautājums man bija: kas ir folkloras kopa, ko tur dara? Viņa pasmaidīja: piezvanīsi Ingunai, aiziesi uz mēģinājumu un visu uzzināsi. 2018. gada 15. janvārī bija mana pirmā mēģinājuma diena. Tā es tur nokļuvu. Man patīk tas, ko “Urgās” dara. Pirmajā mēģinājumā man bija sajūta, ka visu laiku tur esmu bijusi. Pārējie dalībnieki ir par mani vecāki, un viņi mani pieņēma. Nevienu brīdi neesmu jutusies lieka. “Urgas” man ir kā otra ģimene. Tā ir laba atslodze no ikdienas, kas arī silda dvēseli.

Savām “Urgām” novēlu būt tikpat dzirksteļojošām, radošām! Tā kopības sajūta, ar kādu mēs turamies kopā! Neviens netiek izcelts, un tas ir fantastiski! Vadītāja Inguna ir atvērta visiem un visam. “Urgās” ir vienkārši labi!

OLGA KOVAĻEVSKA

— Uz “Urgām” atnācu pēc kovidlaika. Mana draudzene tolaik spēlēja akordeonu.

“Urgām” bija jābrauc uz Rīgu — uz bluķa vilkšanu. Todien lija un sniga, un draudzene mani paaicināja līdzi par lietussarga turētāju, lai akordeons nesamirktu. Tā viss sākās. Aizgāju uz vienu mēģinājumu, tad uz otru, un tā arī paliku. Kolektīvā vienmēr ir pozitīva atmosfēra, un labi, ka tas ir tik liels, cik ir. Katrs var izteikt savas domas, un vienmēr ir izvēles iespējas. Liela nozīme ir arī Ingunai kā vadītājai. Viņa vienmēr mierīgi, viegli un taktiski prot panākt labāko rezultātu. Es jau piederu pie “rūcējiem” un sākumā baidījos dziedāt, bet tagad man ir liela dūša, un spēju dziedāt arī viena. Tas man noteikti ir lielākais ieguvums. Tagad, kad esmu pensijā, dziedāt “Urgās” ir laba, patīkama laika pavadīšanas iespēja. Arī visi braucieni bagātina, šovasar bija skaists brauciens uz Vāciju.

MĀRĪTE GRAŽULE

— Kādreiz Koknesē bija jauktais koris, kurā dziedājām — es, Inguna Žogota un Elga Grigāne. Ierunājāmies, ka vajadzētu kaut ko citu. Tā 20 gadi pagājuši. Ieradumam liels spēks — tā varētu teikt, kāpēc tik ilgu laiku esmu “Urgās”. Man ļoti tuva ir tautasdziesma. “Urgām” novēlu darboties ar tikpat lielu sparu!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.