Pirms pāris dienām “Facebook” lapā pamanīju ziņu, kurā Jaunjelgavas vidusskola dalījās ar ierakstu — otrklasnieki kopā ar audzinātāju sakopa skolas apkārtni. Ierakstu papildināja fotogrāfijas — krāsainu rudens lapu kaudzes, bērni ar grābekļiem rokās. Palika silti ap sirdi — šī ir sena tradīcija. Arī es, mācoties Jaunjelgavas vidusskolā, šādi talkoju kopā ar klasesbiedriem. Atcerējos arī citus “pienākumus” — krēslu uzcelšanu uz soliem pēc pēdējās mācību stundas, dežurēšanu gaitenī, cīņu ar klasesbiedriem, kuram tiks tas prieks ar švammīti noslaucīt tāfeli.
Interesanta sakritība — pēc dažām stundām citā platformā uzgāju diskusiju par bērna pienākumiem skolā. Kāda māmiņa bija sašutusi, ka viņas bērnam skolā likts saslaucīt smiltis zem sava mācību sola. “Tas tak esot apkopējas pienākums!” Un sākās izvirdums. Viņas paustajam viedoklim bija piekritēji, taču vēl vairāk bija to, kuri oponēja.
Esmu palaidusi garām to brīdi, kad savas darba vai mācību vietas sakopšana tiek pielīdzināta nokalpināšanai. Intereses pēc sazinājos ar paziņu Aizkraukles novada vidusskolā, kura apstiprināja, ka laiki mainījušies. Jā, ir Labo darbu nedēļas darbi, ikdienā — novākt savu pusdienu šķīvi, sakārtot darba vietu pēc darba mājturības stundā, skolotājs var palūgt pacelt krēslu promejot. Taču aktīvāka iesaiste ir palikusi pagātnē.
Tā šķiet, ka daļa vecāku uzskata — uzkopt aiz sevis ir viņu bērnu necienīgi. Tomēr tieši šīs mazās lietas — sakopt savu darba vietu, palīdzēt sakārtot telpu, piedalīties talkās — veido atbildības sajūtu un saliedē kolektīvu. Tas nav tikai par tīrību vai kārtību, bet par cieņu pret vidi, līdzcilvēkiem un pašu darbu.
Man šķiet, ja bērni pilnībā tiek atbrīvoti no šādiem “sīkajiem pienākumiem”, viņi var zaudēt iespēju apgūt vienkāršas dzīves prasmes: sadarboties, rūpēties par kopīgu telpu un saprast, ka katra mazā darbība veido lielo rezultātu. Bērniem joprojām ir jāiemācās, ka talkas vai vienkāršas ikdienas rūpes par vidi nav “vergošana”, bet veids, kā rūpēties par savu komfortu un kopējo labumu. Tas ir stāsts par atbildību, cieņu un sadarbību, kas cilvēkam paliek visu mūžu. Tieši šīs mazās darbības veido cilvēku, kurš spēj rūpēties par sevi un citām dzīves jomām.
“Baltrocīšu” ideoloģija ir solis pretī egoistiskai un nekulturālai sabiedrībai. Mēs ar mirdzošām acīm raugāmies uz citu veiksmīgāku valstu piemēriem. Piemēram, Japānā daudzās izglītības iestādēs nav apkopēju, jo visus uzkopšanas darbus veic paši skolēni. Tā ir viena no pasaulē sakoptākajām valstīm. Mentalitāte — domāšanas, uzvedības un vērtību kopums — ir viens no panākumu stūrakmeņiem gan individuālai personai, gan veselai sabiedrībai. Kā redzam, mentalitāte elementāros jautājumos Latvijā “klibo”.
