Oktobra sākumā Rīgā, Imantas stacijā, notika traģēdija. Divas 13 gadus jaunas meitenes pakļuva zem vilciena un gāja bojā. Abas divatā brauca uz nomāta elektroskūtera. Nākamajā dienā visi kā viens, sākot no sabiedrības līdz amatpersonām, metās gānīt uzņēmumu, kas skūteri iznomāja. Draudēja atņemt darbības licenci, sauca par bezatbildīgiem. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nolēma apturēt “Ride Mobility” sniegtos nomas pakalpojumus, jo uzņēmums nepietiekami nodrošinot vecuma verifikāciju. Daļēji tam visam piekrītu. Tomēr man pirmā doma bija — kā meitenes varēja šķērsot sliedes, ja pa tām brauca ne viens, bet pat divi vilcieni vienlaikus? Tikai tagad, vairāk kā nedēļu pēc nelaimes, uzņēmums “Latvijas dzelzceļš” atzina, ka, jā, tās sliežu pārejas vajadzētu uzlabot. Uzņēmuma pārstāvis saka, ka Latvijā līdz šim barjeras uz gājēju pārejām nav lietotas, bet pēc traģiskā negadījuma eksperti pētīs šo jautājumu un meklēs risinājumus. Imantas stacijā nav pat tā dēvētā labirinta, kas neļauj taisni šķērsot sliedes. Imantā, kas ir ļoti blīvi apdzīvots mikrorajons! Aptuveni 5000 iedzīvotāju uz kvadrātkilometru. Satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis norāda, ka šobrīd spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, kā jābūt aprīkotam dzelzceļam, ir radīti 1998. gadā. Vienmēr jānotiek traģēdijai, lai “atbildīgās” amatpersonas pamostos, atvērtu acis un ieraudzītu reālo dzīvi.
Un šī reālā dzīve ir neērta. Tajā ir daudz vieglāk atrast vienu, skaļi nopeltu “grēkāzi” — šajā gadījumā skūteru nomas uzņēmumu — nekā atzīt gadiem ilgu sistēmisku nolaidību. Aizliegt, sodīt, atņemt licenci — tie ir ātri un populistiski soļi, kas rada ilūziju par rīcību. Bet tie nerisina problēmas sakni. Tas ir kā ārstēt simptomus, ignorējot pašu slimību, kas jau ir kļuvusi hroniska.
Shēma — “traģēdija—sašutums—ātri atrasts vainīgais—lēna un negribīga īstās problēmas atzīšana” — diemžēl ir kļuvusi par mūsu nacionālo iezīmi. Vai atceramies Zolitūdes traģēdiju? Vai citus ceļu satiksmes negadījumus bīstamos krustojumos, par kuriem iedzīvotāji ziņojuši gadiem ilgi? Rokraksts vienmēr tas pats — kamēr nenotiek nelaime, tikmēr papīri krājas plauktos un atbildīgo kabinetos valda miers un pārliecība, ka “gan jau viss būs labi”.
Protams, varam runāt arī par vecāku atbildību un pusaudžu pārgalvību. Jā, divatā uz viena skūtera, iespējams, ar austiņām ausīs — tas ir bīstami. Taču valsts un tās infrastruktūras pienākums ir veidot vidi, kas ir droša arī tiem, kas uz mirkli kļūdās. Drošības barjeras, skaņas un gaismas signāli, “labirinti” ir radīti tieši tāpēc, lai pasargātu cilvēku no viņa paša neuzmanības vai pārgalvīga lēmuma. Pusaudža kļūdai nevajadzētu maksāt dzīvību.
