Šonedēļ apritēja četri gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Daudzviet norisinājās piemiņas un atbalsta pasākumi. Aizkraukles novada kultūras centrā aizvadītās nedēļas nogalē atvērta izstāde “Mobilizācijas portrets”.
Izstādē apskatāmas 24 fotogrāfijas. Viena no izstādes darbu autorēm ir jaunjelgaviete Jurgita Iesalniece. Starp Jurgitas nodarbēm ir fotografēšana, ar ko sāka aizrauties jau bērnībā. Pašlaik viņa darbojas Daugavpils fotogrāfu biedrībā “Stāstnīca”, kurā apvienojušies 13 fotogrāfi no visas Latvijas. Izstādē apkopoti četru fotogrāfu — jaunjelgaviešu Jurgitas Iesalnieces un Gundegas Grubertes, viļakiešu Ērikas un Alvila Baltiņu — darbi.
Izstādes veidošanas mērķis — runāt kā fotogrāfam un atrast tēmu, kas varētu uzrunāt plašāku sabiedrību. Un tāda bija — Sēlijas poligons. Tas ir stāsts par mūsu līdzcilvēku iesaisti valsts aizsardzībā, apzināt poligona klātbūtni, kādu iespaidu tas atstāj vietējā sabiedrībā. Fotogrāfijas tapušas Jaunjelgavas puses mežos, dzelzceļš, kas attēlots vairākās fotogrāfijās, varētu būt tiešākā sasaiste ar poligonu.
Poligona tēmai papildus uzradās vēl viena — tīklu pīšana, tā kā tīklus pin Jaunjelgavā, Aizkrauklē un arī citviet novadā. “Tas arī ir veids, kādā mēs mobilizējamies un iesaistām sevi miera apstākļos,” teic Jurgita Iesalniece.
Jurgita stāsta, ka sākumā nebija domājusi fotografēt, bet gan būt par izstādes kuratori. Kad draudzene pastāstīja par uzpīto tīklu, viņa saprata, ka nepieciešams vēl viens stāsts. Lelde Lukaševiča pin tīklu pēc tīkla un teic: “Pinu jau četrus gadus, bet tas sūda karš nebeidzas!” “Ar šo izstādi, domāju, cilvēkus vajag rosināt domāt, bet necelt paniku. Es ļoti ceru, ka mēs apzināmies, ka mūsu pašu līdzcilvēki tam ziedo laiku. Mēs vēl esam zem mierīgām debesīm, bet mēs jau mobilizējamies. Kā fotogrāfe lepojos ar to, ko dara mūsu līdzcilvēki, un tas ir tas, kā mēs varam viņus atbalstīt — nofotografēt un parādīt, ko viņi dara. Tā ir liela drosme uzdrošināties fotografēt sev tuvos, pietuvinātos un publiskot. No vienas puses, tas nav nekas īpašs, bet caur tādām vienkāršām lietām mēs varam parādīt, ka ikkatrs ir īpašs — arī kaimiņš, arī brālis, draugi, bērni. Mēs visi tajā esam iesaistīti,” saka Jurgita. Vai nešķiet, ka sabiedrība jau nogurusi no šīs spriedzes? Cilvēkus pārņem bezspēcība, neziņa, ko darīt. “Svarīgākais katram darīt savas lietas un nesēt paniku, bet būt gatavam. Mani uzrunāja doma ar jaunietēm,” turpina Jurgita, norādot uz vairākām fotogrāfijām, kurās attēlotas meitenes. “Trausla jauniete apņēmības pilna ar smaidu dodas ceļā, kas apbruņo un māca apzināties sevī vīrišķo — spēku un disciplīnu.
Šobrīd Saeima izskata, ka varētu būt obligāts dienests arī sievietēm. Man personīgi tas nav pieņemams, bet zinu daudzas sievietes, kas ir gatavas mobilizēties un būt disciplīnā, ar vīrišķo enerģiju aizstāvēt un likt lietā.” ◆
Zināšanai
Izstāde “Mobilizācijas portrets” būs apskatāma līdz 8. martam.
