Kultūras dzīve Latvijas novados bieži balstās uz rūpīgu plānošanu, radošu iztēli un bieži ierobežotu finansējumu. Katrs kultūras centrs savā budžetā cenšas apvienot pamatvajadzības — darbinieku algas, komunālos maksājumus un obligātos pasākumus — ar “vēlmju sarakstu”, kas ietver jaunus tērpus, labiekārtošanu un papildu projektus. Aizkraukles novadā šī līdzsvara uzturēšana kļūst par mākslu pašu par sevi, jo kultūras centri ne tikai organizē pasākumus, bet rūpējas par kopienas identitāti, tradīcijām un iespēju iedzīvotājiem piedalīties dzīvē, kas liek sirdij pukstēt straujāk. Šajā rakstā aplūkosim, kā veidojas budžets, kā tiek nodrošināti tērpi un kā amatiermākslas kolektīvi ļauj kultūrai dzīvot katrā pagastā.
GINTA GRINCĒVIČA
Starp bāzes budžetu un vēlmēm
Kultūras centri savu budžetu veido patstāvīgi. Atsevišķas tāmes ir arī to struktūrvienībām — pagastu saieta namiem. Kultūras iestādes vadītājs kopā ar apvienības vadītāju vienojas par kultūras budžetu. Izdevumu daļa jeb bāzes budžets būtībā saglabājas nemainīgs, taču tam ir tendence pieaugt, jo palielinās energoresursu cenas, valstī pieaug minimālā alga un citi ar to saistītie izdevumi.
Izdevumu bāzi veido darbinieku atalgojums, komunālie maksājumi, kā arī iestādes uzturēšanai nepieciešamie pakalpojumi un materiāli. Kultūras iestādēm obligāti jānodrošina kolektīvu dalība obligātajos pasākumos, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kā arī pārbaudes skatēs.
Otru budžeta daļu veido tā sauktais “vēlmju saraksts”, kurā iekļauti plašāki pasākumi, remontdarbi, labiekārtošanas darbi, amatiermākslas kolektīvu tērpi un citas vajadzības. Kad aprēķināts bāzes budžets, apvienības noskaidro finansiālās iespējas, ko var izmantot “vēlmju saraksta” īstenošanai.
Dziesmu svētkiem varētu būt savs budžets
Šī brīža kultūras budžeta veidošanas prakse saglabājusies no laikiem pirms teritoriālās reformas. “Vēlmju saraksta” īstenošanu var ietekmēt apvienībā nepieciešamie darbi — ja, piemēram, kādai izglītības iestādei tecēs jumts vai steidzami būs vajadzīgs ceļa remonts, tērpu iegāde un citi papildu izdevumi var netikt atbalstīti.
Aizkraukles novada Kultūras pārvaldei ir izstrādāts plāns, kā izlīdzināt pamatvajadzības un “vēlmju sarakstu”. Šobrīd situācija apvienībās atšķiras — vienā tiek biežāk šūti jauni tērpi un plānoti pasākumi, citā šie aspekti nav prioritāšu augšgalā. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem — tradīcijām, cilvēciskā faktora, izpratnes u. c.
Plānots atsevišķi izdalīt Dziesmu svētku procesa nodrošināšanas budžetu, ko pārvaldītu Kultūras pārvalde. Tiktu veikta revīzija — cik tērpu ir katram kolektīvam un kas jāatjauno vai jāpapildina. “Mēs būtu tie, kas noteiktu prioritātes — kas kuram nepieciešams. Ik gadu kaut ko varētu atjaunot, lai, pienākot Dziesmu un deju svētku laikam, nebūtu kā pie sasistas siles,” skaidro Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne.
Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes vadītāja Anta Teivāne.
Šobrīd pārvaldei nav detalizētas informācijas par tērpu nodrošinājumu vai to, cik bieži tiek veikta to atjaunošana. “Atsevišķs Dziesmu un deju svētku procesa nodrošināšanas finansējums, mūsu ieskatā, ir ļoti nepieciešams. Pašlaik finansējums svētkiem tiek piešķirts norises gadā, bet mēs gribētu, lai tas būtu pastāvīgs. Ar šiem līdzekļiem varētu atjaunot un papildināt tērpus. Budžets attiektos gan uz bērnu, gan pieaugušo svētkiem. Kuri svētki ir nākamie, to vecuma grupas kolektīvu vajadzības būtu prioritāras,” skaidro A. Teivāne, piebilstot, ka minēto priekšlikumu ieviešana šobrīd tiek apspriesta.
Ieviesīs motivējošu atalgojuma sistēmu
Tāpat Kultūras pārvalde šobrīd strādā pie amatiermākslas kolektīvu vadītāju atalgojuma un finansēšanas nolikuma izstrādes. Tas noteiktu, ka kolektīvi tiek vērtēti un iedalīti kategorijās atkarībā no aktivitātēm un sasniegumiem skatēs. Šāda sistēma ļautu simboliski variēt vadītāju atalgojumu un ieviest motivējošu mehānismu. Piemēram, pirmās kategorijas kolektīvam gadā pienāktos noteikta summa, ko varētu izmantot pēc saviem ieskatiem — jaunu tērpu šūšanai, došanās izbraukumā u. c. Ja jaunizstrādāto nolikumu šogad pieņemtu, nākamā gada sezonas beigās varētu notikt pirmā kolektīvu izvērtēšana. Kolektīvi iesniegtu sezonas atskaiti, un pārvalde tos iedalītu attiecīgos līmeņos.
Bez pašvaldības finansējuma kolektīvi saņem arī valsts mērķdotāciju, ja tie atbilst noteiktiem Ministru kabineta kritērijiem (piemēram, ik gadu iziet repertuāra pārbaudes skati un piedalās vismaz divos valsts vai novada mēroga pasākumos). Mērķdotācija ir finansējums, ko maksā kolektīvu vadītājiem par gatavošanos Dziesmu un deju svētkiem, koprepertuāra apguvi un piedalīšanos starpsvētku pasākumos. Kolektīvu vadītāju pamatatalgojumu, neatkarīgi no tā, vai kolektīvs piedalās Dziesmu un deju svētku kustībā, nodrošina pašvaldība.
A. Teivāne norāda, ka, līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā tiek virzīts risinājums, ka nākotnē kolektīvu vadītāju atalgojumu vienlīdzīgi nodrošinās gan valsts, gan pašvaldība, katrai pusei sedzot pusi no summas.
Saglabāt identitāti un tradīcijas
Kultūra nekad nav tikusi uzskatīta par absolūti nepieciešamu sfēru, tāpēc daudzus jautājumus nākas risināt radošā veidā. “Kultūra budžeta sarakstos vienmēr ir bijusi lejasgalā. Ņemot vērā, ka kultūra nav tikai kultūras nami, bet arī bibliotēkas un muzeji, kopumā budžets kultūrai Aizkraukles novadā ir saglabājies tāds pats kā pirms teritoriālās reformas. Pieaugums ir, bet tas saistīts ar atalgojuma kāpumu valstī un pamatizdevumu sadārdzinājumu. Daudzi sapņi palikuši pelēkajā zonā, jo, diemžēl, samazinoties iedzīvotāju skaitam, sarūk arī nodokļu ieņēmumi, kas ietekmē budžetu. No šīs perspektīvas īpaši spožas nākotnes nav. Nākas domāt un meklēt risinājumus, kā pārkārtot līdzekļu sadalījumu. Varbūt piecu mazu pasākumu vietā jārīko viens spilgts un atmiņā paliekošs,” skaidro A. Teivāne.
Viņa piebilst: “Kopumā gan sūdzēties nevar. Pazīstu daudzus kolēģus no citiem novadiem, kuriem klājas krietni grūtāk — gan attiecībā uz kolektīvu vadītāju atalgojumu, gan līdzekļiem pasākumu rīkošanai. Ir attaisnojusies ideja, ka profesionālajai mākslai jābūt plaši pieejamai. Cilvēki apmeklē pasākumus, un Aizkraukles pilsētas kultūras nams ir trīskāršojis savus ieņēmumus. Cerēsim, ka nākotnē izdosies atrast optimizācijas iespējas, bet kopumā kultūras budžetu vērtēju labi.”
Izglītību, sociālo darbu un citas nozares reglamentē stingri, savukārt kultūras namos un centros norādījumi ir “maigāki”, tādēļ katras iestādes piedāvājums un darbība atšķiras. Virzoties uz vienotu pieeju, būs svarīgi nezaudēt katras vietas identitāti un tradīcijas, paralēli obligātajiem pasākumiem saglabājot vietu arī radošai brīvībai.
Tērpi ir pamatvajadzība
Jaunjelgavas kultūras centra direktore Sandra Smona
Jaunjelgavas kultūras centra direktore Sandra Smona stāsta, ka viņu pamatbudžetā ir iekļauta arī inventāra pozīcija. Tā ietver amatiermākslas kolektīvu tērpu iegādi, krēslus un citas vajadzības, un iespēju robežās ik gadu inventārs tiek atjaunotas. Jaunjelgavas kultūras centram un katrai tā struktūrvienībai (Seces pagasta kultūras namam, Sērenes, Staburaga, Sunākstes un Daudzeses pagasta saieta namam) ir savs pasākumu budžets. Tas tiek plānots atbilstoši tematikai un specifikai. Jaunjelgavas pilsētas svētku atzīmēšana ir dārgs prieks, savukārt mazāki tradīciju svētki lielus finanšu līdzekļus neprasa, jo rīkotāji izmanto esošos resursus — vietējos amatiermākslas kolektīvus. “Viena no mūsu galvenajām misijām ir rūpēties par amatiermākslas kolektīviem. Lai viņiem būtu sakārtotas telpas mēģinājumiem, vadītājiem ērti apstākļi, iespēju robežās cenšamies nodrošināt pilnveides kursus, apmācības, braucienus uz stratēģiski nozīmīgiem pasākumiem, kas veicina kultūras dzīves izaugsmi un noturību. Ja kādam kolektīvam tuvojas lieli svētki, tad pie “mīkstā” inventāra pieliekam naudu, lai papildinātu materiāltehnisko bāzi. Kolektīvam tērpi ir pamatvajadzība, kas ļauj kāpt uz skatuves, uzstāties un sevi prezentēt. Katru gadu kādam kolektīvam paredzam līdzekļus tērpu iegādei vai atjaunošanai,” stāsta S. Smona.
Jāspēlē ar iedalītajām kārtīm
Viņa skaidro, ka katram novada kultūras namam ir iedalītas dažādas kārtis — atšķirīga zāles ietilpība, materiāltehniskā bāze un štata vienības. Piemēram, Jaunjelgavas kultūras centrā nav skaņotāja un gaismotāja, kas nozīmē, ka uz lielākiem pasākumiem jāpiesaista ārpakalpojums, kas palielina pasākuma rīkošanas izmaksas. Tas pats attiecas uz tehnisko aprīkojumu. Kad mākslinieks uz lielāku pasākumu iesniedz tehnisko raideri ar konkrētām prasībām, kultūras centrs to nodrošina, kas atkal prasa papildu līdzekļus. Tajā pašā laikā novada struktūrvienības savstarpēji dalās un mainās ar dekorācijām un citām lietām, kas ir gan praktiski, gan ekonomiski izdevīgi.
Visu kultūras iestāžu budžetos ir ne tikai izdevumu, bet arī ieņēmumu daļa, kuru jāspēj sabalansēt. “Mēs ne tikai tērējam pašvaldības naudu, bet arī gūstam līdzekļus. Pretējā gadījumā tiktu kropļots privātais sektors, kur uzņēmēji rīko pasākumus, nosakot ieejas maksu. Mūsu gadījumā ieņēmumu daļa ik gadu kļūst lielāka, jo rīkojam vērienīgākus pasākumus. Sabiedrībai jāsaprot, ka ieejas maksa tiek piemērota ar mērķi, lai mēs turpinātu piedāvāt un nodrošināt kvalitatīvākus kultūras pakalpojumus. Budžetā nav naudas, lai kultūras centrs segtu izmaksas par mākslinieku, kas prasa 7000 eiro, tādēļ piemērojam ieejas maksu. Kultūras dzīvi novadā vērtēju kā ļoti piepildītu, daudzveidīgu un sekmīgu. Jāpatur prātā, ka katrā vietā ir savas tradīcijas un zināms vietējais “klients”, kas nāk pēc kultūras. Nevar salīdzināt Sunākstes kultūras pasākumu apmeklējumu ar Jaunjelgavas kultūras centra apmeklējumu. Nav vajadzīgi un godīgi vērtēt pasākumus tikai pēc ģeogrāfiskās lokācijas vai iedzīvotāju skaita. Absurdi būtu sacīt, ka mazākos pagastos cilvēkiem nepienākas kultūra. Kultūra ir jānodrošina pēc iespējas tuvāk iedzīvotājam, lai viņš justos novērtēts un vēlētos dzīvot šajā vietā. Jāmāk sabalansēt un saprast, ko tiešais kultūras patērētājs vēlas. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Aizkraukles novada pašvaldību un Kultūras pārvaldi. Tik pieejama, elastīga un idejām atvērta vadība nav nekur citur. Jūtu viņu atbalstu, neviltotu interesi un vēlmi apmeklēt Jaunjelgavas apvienības pasākumus,” sacīja S. Smona.
Komplektē pa daļām
Mazzalves saieta nama vadītāja Žanna Miezīte
Nelielais Mazzalves pagasts ir kultūras dzīves pozitīvais piemērs — tur nemitīgi kūsā dzīvība, iedzīvotājiem un viesiem regulāri pieejama plaša pasākumu programma.
Mazzalves saieta namā darbojas pieci amatiermākslas kolektīvi — divi deju kolektīvi, vokālais ansamblis un amatierteātris. Šogad vienu sezonu izlaiž brīvā stila deju kopa, tās vietā ar 1. novembri darboties sāka folkloras kopa. Mazzalves saieta nama vadītāja Žanna Miezīte stāsta, ka tērpu nodrošinājums joprojām ir problēma: “Abi deju kolektīvi ir salīdzinoši jauni, izveidoti pirms dažiem gadiem. Kaut kādas apģērba vajadzības cenšamies aizlāpīt ar 40 gadu vecām tērpu detaļām, kaut ko aizņemamies no citiem kolektīviem. Diemžēl jauniem tautastērpiem šajos gados nauda nav atrasta, lai gan esam to prasījuši. Tērpus komplektējam pa detaļām. Abiem kolektīviem esam sagādājuši jaunas blūzes un kreklus, vīriem bikses. Paldies kaimiņu novadiem par atbalstu, kas daļēji palīdz ar dažām tērpu daļām. Pateicoties tam, kolektīvi var uzstāties. Vokālais ansamblis kleitas iegādājās par personīgajiem līdzekļiem. Ļoti ceru, ka nākamgad varēsim viņus iepriecināt ar jaunu skatuves apģērbu,” stāsta Ž. Miezīte.
Kultūras dzīve gulst uz amatiermākslas pleciem
Mazzalvē kāds kultūras pasākums notiek katru nedēļas nogali. Pasākumi ir piemēroti dažādām auditorijām — vienu nedēļu tas ir bērniem, citā — jauniešiem, vēl citā — senioriem. Katru mēnesi programmā ir balle, koncerts un teātra izrāde. To visu papildina tradicionālie gadskārtu svētki. “Finansējuma visiem šiem svētkiem nepietiktu, ja neizdotos veiksmīgi realizēt projektus, kuru līdzekļus izmantojam pasākumu rīkošanā. Pērn tika apstiprināti astoņi no desmit iesniegtajiem projektiem. Paldies jāsaka biedrībai “Ērberģietes” un citām biedrībām, kas iesaistās kultūras dzīves stiprināšanā, tostarp medību klubam, kas par saviem līdzekļiem organizēja Tēva dienu. Mazākos pagastos ir īpaši svarīgi uzturēt dzīvu kultūras vidi. Esam diezgan tālu no novada centra, pat sabiedriskais transports reti kursē. Esam aktīvi pasākumu apmeklētāji arī citās vietās, bet darām to ar personīgajiem transportlīdzekļiem. Kopienai ir svarīgi vietējie pasākumi un kopā būšana. To iemieso arī amatiermākslas kolektīvi. Seniori mēdz teikt, ka ne jau dejošana ir svarīgākā, bet trešdiena, kad visi sanāk kopā, gatavojas, kopā priecājas un bēdājas. Liela daļa pasākumu pagastos nevarētu notikt, ja nebūtu šo amatiermākslas kolektīvu. Liela daļa norišu un koncertu gulstas tieši uz viņu pleciem. Kultūrai budžetā līdzekļu nekad nepietiek, bet, ja paši cenšas un organizē, ar kopienas atbalstu visu var izdarīt,” skaidro Ž. Miezīte.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
