Šodienas Samanta atšķiras no vakardienas 

Mūsdienu informācijas, iespaidu un izvēļu pārsātinātajā laikmetā ir cilvēki, kuri vēlas un spēj tikt līdzi ātrajam dzīves tempam, turklāt viņiem brīnumainā veidā izdodas būt teju vairākās vietās vienlaikus. Skrīveriete Samanta Monta Galvanovska ir viena no šiem cilvēkiem. Skolas laikā nebija nodarbību, pulciņu, kolektīvu, kurā viņa nepiedalītos. Šīs nedēļas beigās Samantai būs dzimšanas diena. Nonāks viņa tieši vidū starp divdesmitgadnieces maksimālismu un trīsdesmitgadnieces briedumu. Pati gan saka, ka esot piemirsusi par šo viņai zīmīgo datumu. Nesen māsas kāzās bija vedējmāte un šī spilgtā notikuma iespaidā dzīvo joprojām.
Lai turpmākajā stāstījumā par dažām detaļām nebūtu sajūtas, ka tās ir ārpus konteksta, pateikšu, ka Samanta pēc vidusskolas iestājās Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, absolvēja to un šobrīd strādā par juristi Rīgā.
Vidējā bērna problēmas
Atvērta un visu jauno pieņemoša Samanta bija jau bērnudārza laikā. Skrīveru “Sprīdītī” katra diena bija tik piepildīta, ka vakaros pat mājās negribējās iet. Ģimenē auga starp vecāko māsu un jaunāko brāli. “Man liekas, ka būt vidējam bērnam ir visgrūtāk. Jaunāko vienmēr aizstāvēs, vecākajam vienmēr ir taisnība. Un tad esmu es — pa vidu. Tāpēc izmācījos par juristi,” no sirds smejot, saka Samanta. Tomēr, salīdzinot ar citu stāstiem, kuros ierasti figurē brāļu un māsu cīņas, viņas ģimenē valdīja draudzīga saskaņa. Vecākā māsa gan nebija priecīga par mazās Samantas vēlmi piedalīties “lielo” bērnu darīšanās.