Dziesmās izskanējuši un deju soļos aizdimdējuši Dziesmu un deju svētki. Svētdien Rīgā, Mežaparkā, koncertā “Kopā augšup” piedalījās 449 kori, kā arī 89 deju kolektīvi, 61 pūtēju orķestris, apvienotais koklētāju ansamblis un citi mākslinieki. Kopumā estrādē kopā ar skatītājiem bija ap 60 tūkstošiem cilvēku. “Staburags” sarunājās ar trim koru pārstāvjiem, lai uzzinātu viņu vērtējumu par koru koncertiem, repertuāru un svētkiem kopumā.
Pēc koncerta resurss bija izsmelts
Aizkraukles kultūras centra jauktā kora “Aizkraukle” vadītājs EDUARDS GRĀVĪTIS saka, no visiem Dziesmu svētkiem, kuros viņš piedalījies, šie bija mākslinieciski viskvalitatīvākie. “Ja es būtu organizators, paliktu ļoti gandarīts par to, kādi tie izdevās. Mērķis ir sasniegts, neraugoties uz kovidu un citām negācijām. Turklāt repertuāra sagatavošanai un noslīpēšanai bija atvēlēts tikai pusotrs gads. Nekur nav pazudis Ukrainas kara zīmogs, kas arī uzlika noskaņu koncerta programmai,” atzīst Eduards Grāvītis.
Kā klausītājs, vēlāk kā dalībnieks viņš bijis svētkos, sākot no 1973. gada. Diriģents saka, šogad ieguldītais darbs un līdzekļi noteikti bija tā vērti, jo gan Deju, gan Dziesmu svētki izdevās interesanti un bagātīgi. “Tomēr, vai man kā latvietim, kā diriģentam tas ir tas, ko gribētos redzēt šajos svētkos? Mans skatījums ir citādāks. Agrāk šie svētki bija demokrātiski, un pat nebrīves laikos tie bija brīvāki,” atzīst kora diriģents. Vienu no koncertiem Mežaparka estrādē viņš noklausījies, otrā pievienojies savam korim jau kā dziedātājs. “Profesionālā kretīnisma” dēļ dzirdējis kļūdas, nepareizi paņemtu noti, bet vairāk bija veiksmīgi izpildītu dziesmu. Tas, kas sarūgtināja un radīja nebrīves sajūtu, ir nemitīgā dziedātāju kontrole, sākot jau no uznāciena, vēlāk arī pauzēs starp dziesmām. “Visu laiku tiek diktēts, kas dziedātājam jādara — kad koris atpūšas, kad dejo dejotāji, kad dzied citi kori — visu laiku jāveic kaut kādas kustības. Līdz ar to jutos kā vadīta lelle. Tagad karodziņu izņemt, tagad ielikt, tagad kustība tāda, tagad šitāda. Ja tas notiek fragmentāri, vēl varētu pieņemt, bet ne tad, ja tas jādara visa koncerta garumā, kas ir aptuveni četras stundas. Tā vietā, lai izbaudītu svētku garu, izpaustos, izdziedātos, sekotu līdzi diriģenta žestiem, kas arī ir viņa diktāts dziedātājiem, bet saskaņots savā starpā, kļuvām par paklausīgiem un vadītiem. Svētku izdevumi ir no nodokļu maksātāju naudas, tātad arī dziedātāju, bet šajā gadījumā korists ir atkarīgs no tiem, kas ar šo naudu rīkojas,” teic Grāvītis.
Koncerta repertuārs bijis labs, bet darbs, kādu nācās ielikt dziesmu izpildē, bija tik milzīgs, ka jau pēc pirmā koncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” 70% kora “Aizkraukle” dziedātāju bija bez balsīm. “Ja dziedi ar sirdi un dvēseli, dziesmas ir tik paģērošas no koristiem. Pēc koncerta viņu resurss ir izsmelts. Noslēguma koncertā slodze bija mazāka, jo starp dziesmām muzicēja pūtēji, kokles, dejotāji un citi,” teic Eduards Grāvītis. Toties režija bija spilgta, dziesmu pieteikumi interesanti, bet nepametusi sajūta, ka tiec vadīts un gaidi, kad beigsies šis maratons četru stundu garumā. Jāatceras, ka koristi nav profesionāļi, viņi nesaņem naudu par dziedāšanu, bet dara to gandarījumam, priekam.
Prieks par daudzajiem jaundarbiem, kuri iedvesmoja, sajūsmināja, un ir sajūta, ka tie paliks repertuārā, nebija tikai šiem svētkiem radīti.
Ja skatās no dzīvespriecīgās puses, tad koru repertuārā bija par maz jautru dziesmu. Jauki par šo tēmu izteikusies diriģente Lilija Zobens, sakot, ka mūsu dziesmas nav pārsvarā ar palēcieniem, prieka izpausmēm. Cilvēks priecāties var, kad vispirms izsāpējis, izdzīvojis. Protams, ka visi, arī klausītāji, gaidīja kopējo sadziedāšanos pēc noslēguma koncerta, kurā savukārt nebija nevienas skumjas dziesmas. Eduards Grāvītis saka, tiem, kuriem ar šiem Dziesmu svētkiem nebija gana, aicināti uz 150 gadu svinībām Dziesmu svētku atskaņu koncertam, kas notiks Sunākstē 26. augustā.
Dzied bez teātra
Liene Salmiņa, jaunjelgaviete, šobrīd strādā ārzemēs, ir Briseles Latviešu kora dalībniece. Viņa teic, ka iepriekšējo reizi Dziesmusvētkos piedalījusies, kad mācījusies 5. klasē. Vēlāk
dejojusi tautas dejas, bet ar laiku pieaugusi mīlestība uz dziesmu. “Svētkos jutu mūsu, kā tautas vienotību, ko nejūtu ikdienā. Korī ir arī jaunieši, kas dzīvo Latvijā un pateicoties viņiem veidojas patīkama saikne ar dzimteni. Viņi ir arī tie, kas pamana pozitīvās lietas, jo tās Latvijā ikdienā ieraudzīt arvien grūtāk. Ja runā par tautiešu atgriešanos mājās, tad pēdējā laikā tās kļuvušas arvien nepievilcīgākas. Tomēr šie svētki uzlika “rozā brilles” gan man, gan daudziem citiem. Šie svētki bija arī daudzu patīkamu pārsteigumu pilni, jo pāris dienās izdevās satikt draugus un paziņas no visas pasaules. Daudzi no viņiem pēdējo reizi bija satikti pirms divdesmit gadiem. Nedomāju, ka jebkurš cits notikums ļautu tik īsā laikā sastaptu tik daudzus,” atzīst koriste.
Koncerta repertuārs viņasprāts bija sabalansēts, netrūka arī jautro dziesmu. Kopkorim apvienojoties, dziesmu starplaikos darbojoties ar spīdīgajām lapām, arī pašiem dziedātājiem jautrības netrūka. “Nebija liekulības, kas varbūt izpaužas dejotājiem, kuriem svarīgi ievērot pumpu laukumā, un uzlikt smaidu. Dziedātājiem ir vairāk patiesuma. Ja dzied, tad no sirds, bez teātra,” saka Liene. Par to, ka repertuārs nav patīkams, grūts, uzzinājusi tikai tad, kad atbrauca uz Latviju. Briselē mēģinājumos viss paticis. Ne visas
dziesmas lipa klāt, bija arī jāpamācās, bet darbs dara darītāju. Par krāsaino lapiņu cilāšanu koncerta laikā Liene saka — grūtāk bija, bet tas bija tā vērts. Tas papildināja svētku noskaņu. Patīkami arī tas, ka šajos svētkos bija divi koru koncerti. Tas nozīmē, ka piedalīties varēja visi kori, arī tie, kuri nespēj aizsniegt augstāko latiņu, tomēr svētkos varēja piedalīties.
Balss saitēm slodze milzīga
Daudzeses kultūras nama sieviešu kora “Daudzeva” diriģents RAIMONDS GULBIS svētkus vienā vārdā apzīmē ar “nogurdinoši”. No koristiem tie izvilka visas spēka paliekas. “Ņemot vērā labās sajūtas, kādas radās noslēguma koncertā, jāsaka, ka laikam bija tā vērts. Salīdzinot ar citiem iepriekš notikušajiem Dziesmu svētkiem, pagājušie 2018. gadā no organizētības puses iespiedušies atmiņā kā daudz pozitīvāki. Ir vairāki “grābekļi”, uz kuriem iepriekšējos pamanījās neuzkāpt, bet šajos diemžēl. Lai gan arī tad bija diskutējamas lietas, piemēram, kad koristus nelaida apsveikt diriģentus. Šogad to atkal atļāva. Sīkums, bet 2018. gadā tas deva rūgtumu,” atzīst diriģents. Diskutējama esot repertuāra izvēle. Vairāki dziedātāji teikuši, ka vienā blokā kopā salikts par daudz žēlīgu dziesmu. Slodze dziedātājiem bija, nenoliedzami. Normāls koris mēģina divas reizes nedēļā pa divām stundām, no kurām dzied labi ja pusotru stundu. Svētku nedēļā, kad mēģinājumi bija no rīta un vakarā, balss saitēm slodze milzīga. “Skaidrs, ka koncertā centies dziedāt ar atdevi, sākumā enerģija vēl ir, bet kopējo lielkoncerta laiku būtu grūti izturēt arī profesionālim. Tradicionāli noslēguma koncertā pievienojas dziedāji, kuri līdz tam nav piedalījušies, un viņi kompensēja šo nogurumu,” stāsta Raimonds. Par krāsaino karodziņu cilāšanu koristiem viņš saka, tās varbūt bija par daudz, bet, ja cītīgi apmeklēja visus mēģinājumus, nesarunājās ar blakus stāvošo, koncerta laikā tas lielas grūtības nesagādāja. “Jāpadomā arī par skatītāju. Viņam visu koncerta laiku skatīties uz raibo dziedātāju masu nav aizraujoši. Tikai ar gaismām kaut kādu lielu efektu panākt nevar,” atzīst Raimonds.
Kā trīs koru vadītājam svētkus izbaudīt no dziedātāju rakursa bijis neiespējami, jo visu laiku jādomā par organizatoriskām lietām — piemēram, vienam korim bija iedots piecas reizes mazāk e-talonu, citam korim nepietika krāsaino lapu, ar kurām veidot kopējos zīmējumus.
“Daudzevas” diriģents saka, to, ka visi esam kopā ar vienu, pat ne definējamu mērķi, tā sajūta gan bijusi. “Mana mamma arī dzied korī, un mēģinājuma laikā viņai saulē apdega seja. Tūlīt pat no blakus stāvošā kora pasniedza krēmu. Pilnīgi nepazīstami cilvēki, bet šajos svētkos var būt vienoti.”
