Iedzīvotāji izjūt sāpes mazajā Dārznieku ielā un arī citviet Jēkabpilī. Varbūt tās arī paliktu cilvēku domās, sirdīs, ja ne 18. augusta notikums, kad šīs ielas iedzīvotāja Anta atrada savu sunīti sašautu. Dzīvnieciņu izglābt neizdevās, vetārsts konstatēja šaušanas faktu un suņuka nāvi. Tad arī Anta atklāja, ka Dārznieku ielā gandrīz katras mājas četrkājainie iemītnieki — suņi, kaķi — cietuši no šāvēja lodes. “Šāvējs dzīvo mums līdzās. […] Vainīgais oficiāli nav noskaidrots, un dzīvnieku slepkavības mūsu ielā turpinās. Kamēr šāvējs dzīvo mums līdzās, mēs neesam drošībā,” sociālajos tīklos pauda Anta, un tā radās ideja par kluso akciju. Anta zina, kurš tas bija, ļaundaris dzīvo kaimiņos.
“Esmu Semītis. Esmu mazs, mīļš, labsirdīgs. 18. augustā mani aukstasinīgi nošāva!!!” “Šajā namā esam trīs suņi, uzticami draugi, ģimenes mīluļi. Mēs gribam dzīvot!”
“Esmu vilciņš Remis. Dzīvoju Zvanītāju ielā 28. Mani nošāva 2020. gadā. Manā ķermenī policija atrada 2 lodes. Citus pierādījumus un vainīgo policija neatrada.” “Es priecājos par katru pavadīto dienu kopā, bet 2018. gada 13. decembrī man atņēma dzīvību, rotaļas un nākotni. Džese.” “Jēkabpils pašvaldība! Pieprasām drošu un mierīgu dzīvi savā ielā bez ieročiem, naida un sāpēm!” Šie ir tikai daži fragmenti no plakātiem, kas bija izlikti klusajā akcijā.
Teksti uz plakātiem un suņu fotogrāfijas nespēj atstāt vienaldzīgu. Sirds vienmēr sažņaudzas, uzzinot par gadījumiem, kad saimnieks savu mājdzīvnieku izmetis uz ielas, aizvedis uz mežu un piesējis pie koka vai kā citādi sakropļojis? Te — otra ģimenes mīluli nogalina svešs cilvēks. Kāpēc? Kas liek cilvēkam ņemt rokā ieroci un pavērst to pret suni, kaķi vai putnu? Vai tas ir naids pret visu četrkājaino radību? Vai tādā veidā vēlas izjust varu vai arī kaimiņi tik neciešami, ka tikai tādā veidā viņus var nolikt pie vietas. Varbūt cilvēks netiek galā pats ar saviem kompleksiem un šādā veidā izlādējas? Tiešām smags jautājums.
Domāju, šī nav tikai Jēkabpils problēma. Pēc iedzīvotāju teiktā, tas turpinās 25 gadu garumā. Vainīgais zināms, bet pierādījumu nav. Vai tiešām tik ilgā laikā tos nebija iespējams iegūt? Cilvēki nevēršas policijā, jo baidās, jo ierocis liek klusēt. Tajā pašā laikā viņi vaino likumsargus bezdarbībā un bailes pauž klusībā savu mīluļu vārdā. Vainīgais gan jau par visu pasmīn. Tikmēr iedzīvotāji turpina dzīvot bailēs, jo nevar zināt, kad un kurš būs nākamais, kam neģēlis gribēs atņemt dzīvību.
