“Aizkraukles CUP” turnīrā šogad piedzīvots neparasts un emocionāls brīdis — vienā komandā spēlēja vienas ģimenes trīs paaudžu pārstāvji. Ivans, Oļegs un Kristofers Ovsjaņņikovi pierādīja, ka futbols spēj vienot ne tikai komandu, bet arī ģimeni vairākās paaudzēs.
Kustību prieks septiņas desmitgades
Futbola tradīciju aizsācējs ģimenē ir Ivans. Bērnībā ik vakaru pagalmā tika dzenāta bumba, vēlāk spēlēšana turpinājās jau nopietnākā līmenī — izbraukuma spēlēs. Ivana jaunībā iespējas izsisties sportā nebija lielas, tādēļ futbols lielākoties spēlēts rajona līmenī. Šogad Ivanam apritēs 72 gadi, taču viņš joprojām ir aktīvs un labā fiziskā formā. Futbolam veltīts teju viss mūžs — vieglāk esot izskaitīt, cik ilga bijusi pauze, nekā sarēķināt laukumā aizvadītās sezonas. Kājas traumas dēļ bijis jāizlaiž piecus gadus, bet pārējais laiks aizvadīts aktīvā kustībā.
“Futbolu no mazotnes spēlē arī abi mani dēli. Pirmajā maijā vecākajam dēlam ir dzimšanas diena, tādēļ sapulcējamies vasarnīcā un rīkojam savas sporta spēles, sacenšamies septiņās fiziskajās aktivitātēs — tenisā, šautriņu mešanā un citās nodarbēs. Dienas noslēgumā kā ķirsītis uz kūkas ir futbola spēle. Spēlēt futbolu sacensībās kopā ar dēlu un mazdēlu bija mans sapnis. Tas ir milzīgs lepnums — būt uz laukuma visiem kopā,” sacīja Ivans. Sacensībās bija paredzēts piedalīties abiem dēliem, taču traumas dēļ viens no viņiem nevarēja ierasties.
Iedvesmo ar savu piemēru
Ivana dēls Oļegs uzaudzis futbola gaisotnē, vērojot, kā tēvs spēlē kājbumbu. Dodoties uz sacensībām, tēvs dēlu vienmēr ņēma līdzi, tādēļ nav jābrīnās, ka arī viņš izauga ar tādu pašu mīlestību un degsmi pret futbolu. “Kopš bērnības biju sportisks, piedalījos sacensībās un olimpiādēs. Tētis mani ņēma līdzi uz visām savām futbola spēlēm. Ar nepacietību gaidīju brīdi, kad arī pats varēšu spēlēt. Kad paaugos, tas piepildījās. Bija arī pāris reizes, kad spēlēju kopā ar tēvu. Futbolu spēlēju prieka pēc, piedalos arī dažādos novada turnīros,” pastāsta Oļegs.
Viņš atzina, ka iespēja spēlēt futbolu kopā ar tēvu un dēlu bijusi emocionāli pacilājoša pieredze. Oļegs apzinās, cik īpašs ir šis notikums: “Ne visi mana tēva gados vēl var skriet un spēlēt. Esmu lepns par viņu un gandarīts, ka mēs visi trīs varējām piedalīties tik nopietna līmeņa sacensībās. Domāju, ka esam savdabīgs novada rekords — trīs paaudzes vienā komandā. Kādam varētu rasties jautājums — kāpēc tikai tagad? Gribēju, lai mans dēls ir pilngadīgs, lai varam pilnvērtīgi spēlēt kā līdzvērtīgi spēlētāji. Šis bija ilgi lolots un gaidīts notikums mūsu ģimenē.”
Oļegs uzsver, ka vecāku piemēram ir liela nozīme. Viņš cer, ka arī citi iedvesmosies un no paaudzes paaudzē nodos mīlestību pret sportu.
Piepilda vectēva sapni
Vectēva sapni par trim paaudzēm futbola laukumā īstenoja mazdēls Kristofers, kurš izveidoja komandu sacensībām. Būdams jaunākais, tieši Kristofers ir visprofesionālākais ģimenes futbolists. Šim sportam viņš veltījis 15 gadus. Treniņus jaunietis apmeklē kopš četru gadu vecuma. Pieaugot un pilnveidojot prasmes, radušās arī lielākas profesionālās ambīcijas. Piecpadsmit gadu vecumā Kristofers devās mācīties uz Valmieru.
“Valmierā futbols bija citā, daudz augstākā līmenī. Sapratu, ka viss, ko līdz tam biju darījis, bija tikai sagatavošanās. Daudz trenējos un ātri iekļuvu pirmajā līgā. Šobrīd gan jāsaka, ka profesionālās gaitas futbolā esmu noslēdzis. Spēlējot pirmajā līgā, man bija 17 gadi. Biju savā labākajā fiziskajā formā, kad guvu smagu traumu — pārplēsu potītes saites. Sekoja ģipsis un pārvietošanās ar kruķiem. Atjaunojos, atgriezos laukumā, bet pēc traumas vairs nebija tā. Pamocījos vēl pussezonu, tad satraumēju otru kāju un sapratu, ka vairs nevēlos turpināt. Tagad spēlēju tikai sirdspriekam — profesionāli vairs netrenējos, iztieku ar vecajiem lauriem,” sacīja Kristofers.
Jaunietis zināja par vectēva sapni turnīrā spēlēt kopā ar dēlu un mazdēlu, tādēļ, izmantojot savus kontaktus futbola aprindās, savāca komandu un piepildīja Ivana vēlmi.
“Lielāko prieku man sagādāja iespēja iepriecināt vectēvu un tēvu. Futbols todien bija otrajā plānā — svarīgākais bija tas, ka esam kopā un vectēvs ir priecīgs. Radījām jaunas atmiņas, pasmējāmies, “vilkām viens otru uz zoba”. Lai gan man ir profesionāla pieredze laukumā, joprojām tieku komandēts no vectēva un tēva puses. Tā bijis vienmēr — lai kur es spēlētu. Viņi vienmēr atrod kādu pamācošu ieteikumu. Uzklausu un, lai kādus brīnumus man neteiktu, pretī nestrīdos. Tā tas bijis vienmēr.”
