Imanta Kaziļuna foto
Novadnieks Sandis Riekstiņš bēgļiem nogādā humāno palīdzību
Neretā, tāpat kā daudzviet Latvijā, notika pašvaldības rīkots atbalsta mītiņš Ukrainai. Sanākušos uzrunāja Saeimas deputāts novadnieks Sandis Riekstiņš no Jaunās konservatīvās partijas. Viņš kopā ar partijas biedru Uldi Budriķi kara pirmajās dienās devās uz Ukrainas—Polijas robežu un nogādāja tur iedzīvotāju saziedoto humānās palīdzības kravu.
Trešdienas vakarā Neretas parkā pie ugunskura un karstas tējas pulcējās tie neretieši, kuriem nav vienaldzīgs karš Ukrainā. Katrs no klātesošajiem varēja skaļi izteikt savas pārdomas par karu, kuru Krievijas diktators sācis pret Ukrainas tautu. Viens no runātājiem bija Neretas apvienības pārvaldes vadītājs Juris Gorbačovs. Viņš pateicās visiem, kuri ieradušies un šādi parāda vienotību un atbalstu. “Mums katram ir savs svēts pienākums, kas jāizpilda, jo tad, kad mums pienāks kāda krīze, lai mēs prastu rīkoties kopā, nevis katrs savās mājās atsevišķi. Mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki, un vienmēr un visos laikos jārāda piemērs, kā kopā dzīvot miermīlīgi un brālīgi,” teica Juris Gorbačovs. Viņš arī atgādināja, ka Aizkrauklē, kultūras centrā, darbojas ziedojumu vākšanas punkts. Ja ziedotājs pats nevar nogādāt savu sūtījumu Ukrainai, to var atstāt Neretas novada pašvaldības ēkā, no kuras to nogādās Aizkrauklē. Ziedojumi var būt pārtika, tajā skaitā sausā, konservi, kā arī drēbes.
Maskavā vēl vilki gaudoja
Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas vēstures skolotāja Lija Saldovere savā uzrunā sanākušajiem atgādināja, ka jāmācās no vēstures kļūdām. Diemžēl pēdējo dienu laikā pierādījies, ka ir kāds cilvēks, kurš no vēstures neko nav iemācījies. Viņa arī atgādināja pāris faktu no vēstures, tajā skaitā par Ukrainu, Kijevu kā nozīmīgu vēstures un kultūras centru, kas izveidojās laikā, kad “Maskavas vietā vēl vilki gaudoja”. Kad 1920. gadā Latvija, Lietuva, Igaunija un Somija izkaroja brīvību, Ukrainai tas neizdevās. Tā nonāca Padomju Savienības sastāvā. 1991. gadā Ukraina atguva neatkarību, šis fakts iesēja naidu, nepatiku Vladimiram Putinam, kurš tagad grib pārveidot vēsturi un uzskata, ka viņam jāatjauno cariskās Krievijas impērijas robežas. Viņš sevi salīdzina ar kņazu Vladimiru, kurš valdījis Kijevas Krievzemē 10. gadsimtā. Viņš uzskata, ka ir Vladimirs, kurš veidos šo lielo vareno valsti, kas apvienos tagadējo Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju.
Izmanto “partizānu” metodes
Saeimas deputāts neretietis Sandis Riekstiņš laiku no 26. līdz 28. februārim pavadīja ceļā uz Ukrainas— Polijas robežu, aizgādājot humanitārās palīdzības kravu. Pasākumā Neretā viņš sacīja: “Pirmajās kara dienās, kad sākās šis ārprāts, kad cilvēki saņēma daudz un dažādu informāciju, sapratu, ka nevaru nosēdēt mierā, kamēr Eiropa filozofē. Sēdos mašīnā un braucu.” Braucienam pieteicies arī kolēģis Uldis Budriķis. Pirms brauciena savākti ziedojumi, dažādas mantas, kā arī no paziņas, kurš tajā laikā atgriezās Latvijā no Ukrainas puses, saņemta aktuāla informācija par to, konkrēti kāda palīdzība nepieciešama. Nepieciešama bija bērnu un zīdaiņu pārtika, higiēnas preces, pledi. No ukraiņiem, kas bija tuvu robežai, uzzināts, ka nepieciešama degviela automašīnām. Polijā degvielas uzpildes stacijām spēkā ir ierobežojums, kas nosaka, ka degvielu drīkst pildīt tikai automašīnās, ne kannās. Izmantojot “partizānu” metodes, kannas piepildītas naktī dažādās degvielas uzpildes stacijās. Bijis gadījums, kad nācās uzklausīt aizrādījumus par šo pārkāpumu. Latvieši aizbildinājušies ar to, ka nesaprotot poļu valodu, un, kamēr uzpildes stacijas darbiniece rājusies, kanna bijusi pilna. Nokļūstot uz Polijas—Ukrainas robežas, atklājās, ka situācija ar degvielas piegādi bija atrisināta, tomēr savākto atdevuši. Sandis Riekstiņš teic, ka situācija uz robežas nevar neraisīt emocijas. Polijas robežsargi, redzot, ka mašīnām ir Latvijas valsts numuri, atbraucējus uzņēmuši sirsnīgi. Uz robežas darbs norit organizēti, atvestās mantas sašķiro un tālāk Ukrainā piegādā pēc laikus izveidota saraksta, kurā uzskaitītas piegādes vietas un tajās nepieciešamais. Mājupceļā bijis plānots uz Latviju nogādāt Ukrainas bēgļus. “Uz robežas bēgļi aizpilda anketas, tajā skaitā norādot, uz kurieni vēlas doties. Pirmajā bēgļu vilnī bija cilvēki, kurus jau gaidīja radi Polijā, Vācijā un citās valstīs. Tajā laikā nevienā no anketām kā galamērķis nebija norādīta Latvija. Šobrīd humanitārās palīdzības piegādes jautājumi ir atrisināti un šāda privāta iniciatīva nav nepieciešama. Šis ir laiks, kad katram pašam jāpārdomā savas dzīves vērtības. Uz tā fona, kas ir Ukrainā, viss pārējais sāk šķist tik mazsvarīgs. Būsim iecietīgi, iztiksim bez radikāliem paziņojumiem, jo tie nevienam nepalīdzēs,” saka Sandis Riekstiņš.
