
Ir cilvēki, ļoti reti sastopami, ar kuriem, kopā esot, nav jāizliekas, nav jāmēģina sarunāties. Tā vietā sarunas raisās kā pašas no sevis. Viens no šiem retajiem cilvēkiem ir Līga. Līga Turjanska, ar kuru interviju gribēju uzrakstīt jau sen. Šonedēļ tai bija labs iemesls — viņas dzimšanas diena.
Līga Aizkraukles pusē daļēji ir ienākusi, daļēji te bijusi visu laiku. Savu vecvecāku mājās viņa pavadījusi teju visas no mācībām brīvās dienas. Tomēr ilgu laiku dzīvojusi, mācījusies, studējusi un strādājusi Rīgā. Patiesībā tikai pēdējie septiņi gadi ir laiks, kad ar Rīgu saites sarautas, un trīs gadus viņas darbavieta ir muzejs Aizkrauklē.
Šajā sarunā tikpat kā nebija jautājumu. Bija nemitīgi ritošs stāsts, kurā mijās pārdomas un atmiņas.
Milzīgais dzīvoklis ar bezgalīgajiem gaiteņiem
— Bērnībā ar ģimeni dzīvojām senā mājā, augšējā stāvā, lielā dzīvoklī ar augstiem griestiem. Ielā, kas tagad ir Alberta iela, kur ir tās jūgendstila mājas. Bija komunālais dzīvoklis, milzīga istaba, kas ar divām sekcijām sadalīta zonās: guļamistabā un dzīvojamajā — viesistabā. Sākumā tajā bijām četri. Tajos laikos nepratu novērtēt, ka dzīvoju šādā mājā. Toreiz uz ielas stūriem sēdēja bomži bez kājām un ubagoja, un no greznajiem balkoniem krita nost gabali. Pamazām dzīvokļa kaimiņienes aizgāja no dzīves, un 90. gadu sākumā viss lielais dzīvoklis palika mums. Dzīvoklis bija tik liels, ka, ja vienā galā rīkotu rokkoncertu, otrā joprojām mierīgi varētu gulēt. Koridori bezgalīgi gari. Sākām to remontēt, paņēmām pazīstamu meistaru, kas ap lustrām atjaunoja ziedu vainagus, rotājumus krāsnīm. Pēc trim gadiem mājai uzradās īpašnieks, kurš to tālāk nodeva nama apsaimniekotājam, kuram attiecīgi māju vajadzēja dabūt tukšu. Palikām pēdējais apdzīvotais dzīvoklis mājā. Mums jau bija atslēgta apkure, siltais ūdens, tecēja jumts. Sarunājām, ka atved klucīšus. Likām tos maisos, mamma un tētis nesa tos uz ceturto stāvu, kurinājām greznās krāsnis. Vēlāk “izsitām”, ka mums iedeva kompensācijā vismaz tik daudz naudas, lai varētu nopirkt četristabu dzīvokli Pārdaugavā. Man toreiz bija 15 gadu. Šī bērnības pieredze manī radījusi mīlestību pret plašu dzīves telpu un skaistām, senām koka mēbelēm. Esmu ar tām pievilkusi pilnu lauku māju. Pārdaugava ir skaista, jo īpaši pavasarī. Nevienu maija vakaru nespēju nosēdēt dzīvoklī. Klaiņoju pa mazajām ieliņām, katrā sētā kaut kas zied, smaržo — ābeles, ķirši, ceriņi, viss pēc kārtas. Tur jutos brīva un laimīga. Tā kā man ir garas kājas, iemācījos ātri un tālu iet. Dzīvojot centrā, sabiedrisko transportu praktiski neizmantoju, tikai tad, kad sākām dzīvot Pārdaugavā. Tas, kā man tagad pietrūkst no Rīgas, — te nav tādu plašumu, kur iet.
Viss atrisinājās
— Rīgas problēma ir tā, ka, ja tev ir mazi bērni, nejūties tur īsti gaidīts. Kad ar bērnu ratiem gribi kaut kur nokļūt, jārēķinās, ka visur ir kāpnes, durvis. Lai nonāktu galā, vai nu kādam jālūdz palīdzība pieturēt durvis, vai kaut kā pašai jāmēģina ielikt kāju durvju starpā. Arī autobusā, kurš tā jau ir pārpildīts, neviens nepriecājas par mani, kas tajā vēl grib tikt iekšā ar ratiem. Kad pārcelies dzīvot uz laukiem, Aizkraukli vai kādu citu nelielu pilsētu, pēkšņi viss ir tik vienkārši. Kad meitai Lotei meklēju skolu Rīgā, vairākus mēnešus dzīvoju stresā, jo labās skolās nevarēja tikt, pat krāpjoties ar deklarēto dzīvesvietu. Tikko aizbraucām uz Daudzeses skolu, iepazināmies ar meitas pirmo skolotāju Dinu Upelnieci, likās, ka visas manas problēmas pēkšņi ir atrisinājušās. Skolas direktors Valdis Puida katru bērnu sagaida ar prieku, bērns tur ir vērtība, un cilvēki tur ir laimīgi. Tas nav, kā mācīties Rīgas skolā, kur starpbrīdī piecas paralēlklases iziet gaitenī un kliedz. Jā, Rīgas skolā ir cīņa par izdzīvošanu, kā saka, ja tiksi cauri, dzīvē nepazudīsi. Es gāju Rīgas skolā, bet man tur praktiski nebija draugu, katrs bērns no savas puses, atmosfēra galīgi neforša.
Iekurt krāsni un atkal uz Rīgu
— Kopš bērnības mani veda uz laukiem. Tikko bija mazākās brīvdienas, tā pie vecmāmiņas un vectētiņa uz Daudzeses pagastu. Aizveda — izkrāmēja — dzīvo. Sākumā runājos ar kokiem, jo biju mazliet vientuļa, nebija citu bērnu, ar ko spēlēties. Līdz ar to iemācījos būt saskaņā ar savām domām, novērtēt dabu, mieru, klusumu, kas tur ir. To, ka pazīstu tur katru vietu, zinu, kurā vietā kādas puķes zied. Vieta kļūst tik mīļa, saaudz ar to, un vairs nevari iedomāties, ka tās vairs nebūtu. Jau studiju laikos sāku domāt, ka vairs nevaru iztikt bez laukiem. Vectētiņš nomira pirmais, tad arī vecmāmiņa, un sapratu, ka īpašums jāuztur. Lai ar lielām grūtībām, mainot visu dzīvi, pamazām pārvācāmies uz laukiem. Kādu laiku braukājām uz Rīgu, cēlāmies agri rītā, pirms sešiem, lai iekurinātu krāsnis, paspētu aizbraukt uz darbu. Pirmie pilnībā pārcēlās mani vecāki. Vēlāk, kad piedzima otra meita, sapratu, ka vairs negribu atpakaļ uz Rīgu.
Desmit gadus biju nostrādājusi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Daudz kas šajā darbā patika — laba profesionālā un arī emocionāla pieredze. Ar daudziem jaukiem cilvēkiem esmu kopā strādājusi un iepazinusies. Bija šaubas par to, ka savai ļoti šaurajai specializācijai varētu neatrast piemērotu darbu Aizkraukles pusē. Sākumā pastrādāju Daudzevas bibliotēkā un vēlāk dabūju darbu Aizkraukles muzejā. Esmu par to laimīga. Kad strādāju Rīgā, sapratu, ka muzejs man ir vislabākā darbavieta. Lielā mazāk, bet mazā muzejā ir iespēja izpausties gan darbā ar krājumu, gan darbā ar sabiedrību, ar apmeklētājiem, kas ir būtisks posms muzeja darbā. Rīgā krājuma glabātāja varēja mēnešiem sēdēt savās telpās, kas nesaskaras ar apmeklētājiem, ekspozīciju. Tad pārtrūkst saikne ar otru pusi, nesaproti, kāpēc dari šo darbu. Ja cilvēki — muzeja apmeklētāji — no tava darba nemācās, neiedvesmojas, tad šādam darbam zūd jēga.
Sviests ar rozītēm
— Kāpēc aizgāji šo mākslas — muzeja ceļu?
— Tētis Edvards ir ķīmijas zinātņu doktors, ļoti vispusīgs cilvēks ar plašām zināšanām un ļoti labu atmiņu. No viņa esmu mācījusies, ka cilvēks var būt brīvs savās izpausmēs un patiesībā nekas viņu neierobežo. Tas, ka esi ķīmiķis, nenozīmē, ka nevari vadīt Latvijas Radio raidījumu par mūziku. Mamma Daina ir bioloģe, visu mūžu strādājusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, kas bija tieši blakus 2. vidusskolai, kurā es gāju. Kā man beidzās stundas, gāju pie viņas. Tā es arī uzaugu Bioloģijas fakultātē. Mamma vienmēr ir mani atbalstījusi manā izvēlē un radījusi drošu vidi, pasargātības sajūtu, lai varu lidot ārā no ligzdas, sasniegt, ko vēlos un vienmēr atgriezties. Māsa, kas ir 10 gadus vecāka, aizgāja uz Mākslas akadēmiju. Viņa jau toreiz bija talantīga meitene, kurai ļoti padevās šī joma, un sapratu, ka es tā kā viņa nevarēšu, man tik labi nesanāk. No vienas puses, gribēju darīt kaut ko radošāku, bet izvēlējos vidusceļu un aizgāju uz Kultūras akadēmiju.
Tā bija lieta, vide, kuru toreiz sapratu. Pēc vidusskolas retais bērns saprot, ko vēlas. Nāk no augstskolām, aicina un kaut ko stāsta. Uzreiz sapratu, ka juristi, ekonomisti man pilnīgi svešs lauks. Vidusskolā man bija ļoti laba kultūrvēstures skolotāja Ilze Sausiņa, man viņas stundas ļoti patika. Manuprāt, lielākā cilvēka izaugsme ir tieši kulturālā. Gadu tūkstošos darba instrumenti attīstījās ļoti lēni, cirvis, piemēram, neko daudz nav mainījies, varbūt materiāli citādāki. 20. gadsimtā bija milzīgs sprādziens tehnoloģiju jomā, bet tas ir kas cits. Toties kopš pirmo trauku izgatavošanas cilvēks izpaudās, tos rotājot. Ja cilvēkam nav iespējams izpausties, rotāt lietas, kas viņam pieder, viņam zūd motivācija kaut ko vispār darīt. Atceros, ka mana vecmāmiņa, kad sakūla sviestu, to vienmēr izrotāja ar sviesta rozītēm, neatstāja to vienkārši gludu.
Četri gadi Kultūras akadēmijā mainīja, sakārtoja manu pasaules redzējumu, priekšstatu par dzīvi. Varbūt tas ir ironisks skats uz dzīvi, bet esmu sapratusi, ka neko nevajag uztvert pārāk nopietni. Man nav tik svarīgi, ko citi par mani domā, bet gan tas, kā pati jūtos. Svarīgi ētiskie jautājumi — lai es kādam nenodarītu pāri. Ar savu rīcību, domām. Augot esmu izgājusi cauri daudzām mocībām. Esmu jutusies mazvērtīga, kompleksos par to, kāpēc citiem ir tas, kā man nav. Audz un saproti, ka galvenais ir vēlēt visiem labu, priecāties par to, kas man ir.
Labas aktiermeistarības prasmes
— Kā tu šobrīd jūties?
— Šobrīd man kā sievietei, divu bērnu mammai, svarīgi, lai man būtu pašai sava vide, kurā ir ģimeniskuma sajūta, kurā dzīvoju tā, kā mēs to vēlamies. Svarīgi, lai tā būtu māja, nevis dzīvoklis. Lai varu iziet laukā vai caur logu redzēt kaut mazo, bet savu zemes pleķīti. Dzīvoklī vienmēr jūtos kā iesprostota. Vēlos, lai man ir pietiekami daudz laika ģimenei.
Attiecībā uz cilvēkiem apkārt nostiprinājusies pārliecība par man svarīgām īpašībām — lai cilvēks būtu gaišs iekšēji un emocionāli dziļš, lai viņš redz tālāk un dziļāk par absolūti banālām un ikdienišķām lietām, tad viņš man ir interesants, es atveros un esmu atklāta. Nevaru ciest aprobežotību. Tad man liekas, ka nav vērts tērēt resursus un ielaisties sarunās. Kad man bija divdesmit gadu, sāku strādāt IT uzņēmumā par biroja vadītāju, un, lai arī cilvēki kolektīvā bija jauki un man ir labas aktiermeistarības prasmes, lieliski varu iziet no jebkuras situācijas, tomēr ne ar vienu no viņiem es nerezonēju nedz domās, nedz uzskatos.
Emocionāli man ar šiem cilvēkiem nebija nekā kopīga. Kopš tā laika esmu kļuvusi arvien izvēlīgāka, pirms kaut ko dzīvē mainu, pirms stājos jaunā darbā, izvērtēju, kā jutīšos šajā kolektīvā.
Bez aizspriedumiem
— Nesen uzzināju, ka cilvēki nesvinot savu 40. Kaut kādu aizspriedumu dēļ.
— Tas, kas mani ļoti tracina, ir aizspriedumi. Esmu auns un eju pret straumi. “Tu nevari likt meitai tādu vārdu, jo parasti ir tā, ka vispirms jābūt dzimšanas dienai, tikai pēc tam vārdadienai!” Ko?! Kas tas par murgu! Man skolas laika draudzenei bija jauka vecmāmiņa, bet abas tik pilnas ar māņticību. Tā bija kāda piektā klase. Abas ar draudzeni sēžam pie galda, un viņa man saka — nešūpo kājas, citādi tev būs tas un tas, neatceros, kas. Kaut kāds neiedomājams sods, ar ko biedē bērnu. Tas man ļoti krita uz nerviem, jo nepatīk, ja teic, kā darīt, cenšas ierobežot. Tas manī vienmēr rada milzīgu spītību. Ir pamatotas lietas, kas, piemēram, saistītas ar zemkopību, kas paredz, nevajadzētu darīt tā, jo tad notiks tas. To vēl es varu pieņemt, jo tas balstās pieredzē. Tajā pašā laikā es bieži šaubos, un man liekas, ka tā ir ar visiem, kas daudz domā. Nekas nav tik viennozīmīgi, lai to nevarētu apspriest. Jebkuru patiesību, jebkuru viedokli ir svarīgi atcerēties. Līdz ar to manī bieži ir šaubas, tas ļauj augt, bet rada arī mazvērtības kompleksus, un tikai auna spītība ir tā, kas dzīvē ļāvusi kaut kā kārpīties uz priekšu, turpināt kaut ko, ko esmu izdomājusi. Tāpēc visi lēmumi man ir ļoti pārdomāti — lai visiem būtu labi. Bet, ja esmu kaut ko nolēmusi, tad neatlaidīgi virzos uz priekšu. Šī iemesla dēļ es nevarētu būt karjeriste, kas pastumtu citus malā, lai tikai man labi. Man emocionālais diskomforts būtu tik liels, ka neko nespētu darīt. Tieši kolēģi, kas parasti ir arī mani draugi, man dzīvē ir palīdzējuši visvairāk.
Pasaulē ir ļoti daudz nežēlības, cietsirdības — sākot no farmācijas nozares, kurā ir nelietīgi cilvēki, kas ražo viltus zāles vēža ārstēšanai, līdz naftas ieguvei un citām nozarēm. Domājot pasaules līmenī par cilvēka nākotni, tajā valda tikai nauda un vara. Mēs to nespējam mainīt. Cilvēce pati sevi ir nolēmusi bojāejai, un nav neviena cita ļauna radījuma uz Zemes kā tikai cilvēks. Un šajā brīdī noticēt, ka cilvēks var būt labs, ka labais viņā vienmēr uzvarēs — lūk, tas ir grūti. Te pašam jāstrādā ar sevi, lai pats būtu labs, lai spētu radīt sev apkārt pozitīvo vidi. Tāpēc nespēju domāt par pasaules notikumiem. Citi par kaut ko tur iestājas, kļūst par vegāniem vai ko citu. Tas, ko es varu darīt — meklēt harmoniju sevī un neizplatīt ļaunumu. Lai nebūtu aprunāšanas, skaudības, sliktu domu tepat — ģimenē, starp kaimiņiem, darbā. Ja es sāktu domāt par pasaules problēmām, varētu nedēļām sēdēt un raudāt. Tas ir stāsts par kaķīša dzirnaviņām. Tāpēc ir svarīgi — lai vairojas prieks, nevis bēdas.