Pirms sākt rakstīt un ieteikt noskatīties Dailes teātra izrādi “Sapņu novele”, biju noskaņots drīzāk to neieteikt. Un, godīgi sakot, manas domas par pašu izrādi nav būtiski mainījušās. Ne tikai es, arī citi to raksturo līdzīgi — bagāts rāmis, bet tukšs saturs. No ārpuses tur ir, ko redzēt. Video, gaismas, neierasts skatuves iekārtojums, nestandarta risinājumi, tajā skaitā pieaicinot vienu no pasaulē spilgtākajiem māla performanču un cilvēka ķermeņa transformāciju meistaru franču mākslinieku Olivjē de Sagazānu. Ir arī dzīvā mūzika: uz skatuves spēlē ansamblis. Tas viss ir profesionāli, brīžiem pat hipnotiski, un uz mirkli aizrauj. Tomēr man teātrī saturs vienmēr ir svarīgāks par čaulu. Ideju es sapratu: cik tālu var aizvest pāra savstarpējā atklātība, seksuālās fantāzijas un greizsirdība. Un tieši šajā ziņā izrāde, vismaz man, lika vairāk ieskatīties sevī un analizēt. Īpaši patika sākums, kur galvenie varoņi Alise (Ieva Segliņa) un Frenks (Artūrs Skrūzkops) atklāti dalās ar savām seksuāli bagātajām domām. Es cerēju, ka arī pārējā izrāde būs tikpat drosmīga, varbūt pat šokējoša savā atklātībā. Galu galā tā ir ieteikta skatītājiem no 16 gadu vecuma.
Diemžēl tālāk mani kā skatītāju ieveda Frenka sapnī (vai realitātē).
Satikšanās ar gados jaunu prostitūtu, brauciens naktī taksometrā, nonākšana kādā slēgtā klubā, draudzene, kurai tikko nomiris vīrs, bet kura gatava atdoties Frenkam miroņa klātbūtnē. Redzot to visu, sāku just, ka attālinos.
Ne jau tāpēc, ka tēma būtu pārāk drosmīga. Gluži pretēji. Es biju gatavs drosmei. Biju gatavs neērtībai. Biju gatavs, ka izrāde mani iedurs vietā, kur vīrietis parasti klusē. Taču Frenka nakts ceļojums man arvien vairāk sāka atgādināt stilizētu labirintu, nevis iekšēju sabrukumu vai atklāsmi.
Tas drīzāk man bija kā tumšs romāns ar gotisku pieskaņu. Atmosfēra ir. Noskaņa ir. Taču man pietrūka nerva. Pietrūka brīža, kurā es patiešām noticētu, ka Frenks šajā naktī kaut ko zaudē vai atrod. Varbūt tā ir mana problēma. Skatījos nevis kā estētikas cienītājs, bet kā vīrietis attiecībās. Gribēju redzēt viņa iekšējo sabrukumu, nevis dekoratīvu grimšanu mālā. Jo patiesībā visbiedējošākā aina izrādē man bija pašā sākumā — kad Alise mierīgā balsī atzīstas savās fantāzijās. Tur bija dzīvība. Tur bija spriedze, risks. Vārdi kā mazi asmeņi, kas lēnām slīd starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru mīl. Tur es noticēju.
Bet vēlāk, kad sākās Frenka klaiņošana, viss kļuva kā simbolu katalogs. Erotiskā mistērija, noslēpumainas maskas, māls, kas klāj sejas un ķermeņus. Franču mākslinieka Olivjē de Sagazāna klātbūtne ir redzama un profesionāla — cilvēks tiešām zina, kā pārvērst ķermeni par dzīvu skulptūru. Taču man radās jautājums: vai tas palīdzēja saprast Frenku vai tikai padarīja viņa apjukumu vizuāli iespaidīgāku?
Varbūt es gaidīju pārāk daudz. Varbūt es gribēju, lai izrāde paliek divu cilvēku istabā un neizplūst nakts sirreālajā ainavā. Jo laulības krīze pati par sevi ir pietiekami dramatiska. Tai nevajag slepenu klubu ar maskām. Tai vajag tikai divus krēslus un patiesību. Un tomēr — nevaru teikt, ka izrāde man neko nedeva. Tā lika domāt. Lika sev uzdot jautājumu: cik daudz mēs drīkstam atklāt otram? Vai katra fantāzija ir jāizrunā? Vai godīgums vienmēr tuvina? Iespējams, mana vilšanās ir saistīta ar to, ka es gribēju redzēt sevi, bet redzēju stilizētu mītu.
