Ar sapni par Franciju un Itāliju
Šīs nedēļas sākumā skaistu, apaļu dzimšanas dienu svinēja aizkraukliete Agita Kuzmenkova. Viņas vārds aizkraukliešiem nav svešs, īpaši tiem, kas iecienījuši kafejnīcā “AK Gardumi vēstniecība” ceptās kūkas. Arī mūsu saruna ievirzās “saldā gultnē”, jo ar kūku meistari nemaz citādāk nevar.
Govis un aitas nesaistīja
Var teikt, ka jubilāre ir Aizkraukles vienaudze — vien piecus gadus jaunāka par savu dzimto pilsētu. Kā visus mazos aizkraukliešus, arī Agitu ceļš veda uz bērnudārzu “Pasaciņa”, kur tagad ir sociālā dienesta mājvieta.
Ilgu laiku viņa ģimenē bija vienīgais bērns. Ar māsu Daci Agitai ir 16 gadu starpība. “Lai arī jau biju pusaudze, cita paaudze, citas intereses, bet mums ir labas attiecības. Pašlaik māsa dzīvo Lietuvā,” stāsta jubilāre.
Mācīties sāka toreizējā Stučkas 2. vidusskolā. “Neteikšu, ka man patika mācīties, bet tas bija jādara. No skolotājiem man atmiņā palikusi Leona Pontāga. Viņa mācīja matemātiku. Tāda neparasta skolotāja,” stāsta Agita. Pēc 8. klases bija jādomā, ko darīt tālāk. “Mamma strādāja par grāmatvedi un gribēja, lai arī es apgūstu šo pašu profesiju. Devos uz Jēkabpils sovhoztehnikumu. Kā jau sovhoztehnikumā, jāmācās bija arī par lopiem un zemes darbiem. Govis un aitas tajā vecumā nesaistīja! Arī grāmatvedība, kur vieni skaitļi, īsti nebija pie sirds. No tehnikuma izstājos. Man interesēja kaut kas radošs, kas saistīts ar šuvējas vai frizieres darbu. Iestājos toreizējā Rīgas 34. pilsētas profesionāli tehniskajā vidusskolā drēbniekos. Šuvu sev kleitas, labas drēbes toreiz bija deficīts,” saka jubilāre. Arods bija apgūts, taču pastrādāt tajā nesanāca. “Tas bija 90. gadu sākums, kad Latvijā ienāca humānās palīdzības un Lietuvas tirgus apģērbs, kas bija daudz lētāk, nekā šūt pie šuvējiem. Tobrīd šuvējas darbs nebija pieprasīts, cilvēki izvēlējās lētāko,” atceras jubilāre.
Grāmatvedība iet līdzi
Pienāca laiks, kad varēja likt lietā grāmatvedības jomā apgūto. Vairākus gadus Agita nostrādāja policijā — bija kasiere-grāmatvede. Sākās datoru ēra, un aizkraukliete iemācījās ar to strādāt. Tolaik jau jubilāre bija divu bērnu māmiņa, alga bija maza, un darbu atrada uzņēmumā “Degas”. Un atkal par grāmatvedi! “Tā man grāmatvedība ilgi gāja līdzi,” smaidot teic aizkraukliete. Pēc uzņēmuma likvidācijas arī nākamajā darbavietā bija grāmatvede, līdz, kā pati saka, kļuva garlaicīgi.
Lai kliedētu garlaicību, Agita sāka cept kūkas. “Meita teica: paskaties, internetā ir foršas receptes. Pamēģini! Biju jau agrāk cepusi, bet tas kaut kā apstājās. Izcepu vienu, otru, trešo. Visiem garšoja,” atceras Agita. Vaicāta, kura kūka pašai vislabāk garšo, jubilāre atbild, ka medus kūka.
“Tā viss aizgāja,” saka jubilāre un parēķina, ka kūkas cep jau gadus 10, uzņēmums darbojas četrus gadus, un šo laiku viņa raksturo kā interesantu. “Es cepu dzīvoklī. Tētis nomira, palika vienistabas dzīvoklis, un tur es darbojos, bet kļuva par šauru. Ar māsu domājām, ko darīt. Man vajadzēja tikai darbnīciņu. Bija telpas pie mazā “top!” veikala, pusotru — divus gadus tur padarbojos. Tur varēja padzert kafiju, degustēt kūkas, lai zinātu, kādas pasūtīt,” stāsta Agita. Un atkal kļuva par šauru.
Gribu uz šejieni!
Par darbības vietu kļuva telpas Lāčplēša ielā 5. Visu izremontēja, iekārtoja, bet liels mīnuss bija tas, ka ziemā bija vēsi. Tad uzņēmēja Ināra Čeiča piedāvāja nomāt bijušās kafejnīcas “Solo” telpas. “Es biju nosapņojusi šīs telpas. Reiz te biju iegājusi, sēdēju pie loga — skaists skats! Man te ļoti iepatikās, un nodomāju, cik forši te būtu. Viss tā sanāca, ka šeit nokļuvu. Māsa tolaik gaidīja otru bērniņu, es teicu: gribu uz šejieni! Arī te remontējām paši. Septembrī būs četri gadi, kā mēs te esam,” teic kūku meistare.
Kūka Nr. 1
Vaicāta, ar kuru kūku iekaroja klientu garšas kārpiņas, Agita teic, ka ar medus kūku: “Tā man ir īpatnēja. Tā nav klasiskā, bet ar zemeņu pildījumu. Cilvēkiem iepatikās, ka nav pārāk salda.” Ar laiku piedāvājums palielinājās. “Labi, ka ir internets. Var rast kādu ideju dizainam, receptēm.” Pašlaik tiek cepta “Cielaviņa”, snikerkūka, “Pavlova”, top arī tādas, kuras var pagatavot bez cepšanas, un citas. Protams, arī rauga mīklas izstrādājumi un cepumi. Kuru no visām iecienījuši aizkrauklieši? Kā jau nojautu, tā ir snikerkūka. “Es izveidoju pati savu snikerkūku. Izmēģināju dažādas receptes un nonācu pie savas. Galvenā degustētāja ir māsa. Viņai tā ir kūka Nr. 1, arī viņas draugiem. Ja kafejnīcā nav snikerkūkas, klienti ir bēdīgi. Tāpēc tā ir gandrīz katru dienu. Tagad sadarbojamies ar jēkabpiliešiem. Izrādās, tur trūkst kaut kā garda. Es arī nesaprotu, kā var izcept lēti?! Es pērku labu saldo krējumu, uz vietas vārām iebiezināto pienu. Veikalā nopērkamais nav tas,” saka jubilāre. Viņa atklāj, ka gribētu izcept kūku, kādas te vēl nav bijis, bet noteikti neceptu amerikāniskās. Vislabākās vienmēr ir pašas vienkāršākās, un tās parasti patīk visiem. Agita teic, ka labprāt nogaršo arī citu konditoru veikumu. Veikalā nopērkamajām vienmēr izpēta sastāvu.
Foto no A. Kuzmenkovas albuma
Atrod jaunu vaļasprieku
Visām kūkām Agita zīmējumus un dekorus veido pati, arī to viņa apguvusi pašmācībā. “Kaut kas māksliniecisks manī ir, ne velti mani vilināja šūšana. Nezinu, kāpēc pievērsos grāmatvedībai? Man vajadzēja strādāt, par to neaizdomājos. Mana bēda ir, ka man ātri apnīk darīt vienu un to pašu, tāpēc gribas kaut ko mainīt,” saka jubilāre. Vai tas nozīmē, ka “AK gardumu” vairs nebūs? “Vēl nezinu, ko izdomāšu. Jūtos nogurusi. Sen neesmu bijusi īstā atvaļinājumā. Ļoti gribu atpūsties. Kaut nedēļu gribētos tāpat vien mājās pasēdēt,” teic Agita. Visu laiku esot kustībā, vai jubilāre to vispār spētu? “Kovida laikā sāku veidot polimērmāla dekorus krūzēm. Cilvēkiem iepatikušās personalizētās krūzes. Vīrs teica, ka laikam esmu skulptore. Mastikas figūras arī veidoju pati. Sākumā nemācēju, baidījos.”
Labais boss
Galerijās un albumos redzam gatavas kūkas ar skaistu dekorējumu. Vai gatavošanā viss norit gludi, bez aizķeršanās? Meistare atzīst, ka visādi gadījies. Nācies arī cept no jauna, lai klientam nesagādātu vilšanos.
Jubilāre smej, ka pirms dzimšanas dienām parasti “uznāk melnie” — visu slēgšu ciet, iešu atpūtā! Vai tad kāds ļauj? Tūdaļ atskan — un ko mēs bez tevis darīsim? Nē, nē! Ej uz priekšu, dari! Kā jau visus, šobrīd nomāc lielie izdevumi par apkuri, ūdeni, elektrību, degvielu, produktiem. Nedrīkst aizmirst par nodokļiem, darbiniekiem jāsamaksā algas.
Ar darbiniekiem Agitai ir labas, ģimeniskas attiecības. “Es neesmu stingrais boss, tā nemāku,” noteic jubilāre.
Vīru Anatoliju Agita satika arī te, Aizkrauklē. Viens otrā ieskatījās kādā diskotēkā, 1990. gadā svinēja kāzas. Abi izaudzinājuši divus bērnus — meitu Lindu un dēlu Aivi. Linda šobrīd strādā attālināti un auklē dēliņu — Ernestam ir divi gadi. Savukārt Aivis izvēlējās Rīgas Tehniskajā universitātē apgūt informācijas tehnoloģijas, arī viņš pašlaik strādā attālināti ārzemju uzņēmumā.
Runājot par jubileju, sagaidīts skaists, apaļš skaitlis. Kā jebkuru sievieti, arī jubilāri tas īpaši neiepriecina, jo sirdī jūtas daudz jaunāka, bet laika ritējumam neko nepadarīsi. Dzimšanas dienu atzīmēja šaurā ģimenes lokā, arī brīvdienās ieradīsies apsveicēji, bet liela balle nav plānota. Vaicāta par dāvanu, Agita teic, ka viss jau ir. Tomēr atklāj, ka ļoti gribētu paceļot. Uz kurieni? Uz Franciju, Itāliju, jo interesē to valstu arhitektūra. Horvātijā ļoti patika daba. “Pasaka,” teic Agita, savukārt Vācijā patika sakoptība, kārtība.
