Mūzika nav pazudusi. Trompetists Sandris Skeranskis: tā bagātība, kas cilvēkam vajadzīga, man ir
08:0201.11.2025
Iveta Skaba
319
Dalies:
Kā daudziem talantīgiem mūziķiem, arī Sandrim Skeranskim bija jāmācās gammas un citi skaņdarbi, kamēr pārējie spēlēja bumbu vai paslēpes. Sandrim palaimējās ar pedagogiem, kas viņā saskatīja dotības, un jau vairāk nekā 30 gadu viņš ir uz profesionālās skatuves. Bet viss sākās te, Aizkrauklē.
— Aizkraukle ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu dzimis Jēkabpilī. Man bija pusotrs gads, kad vecāki pārcēlās uz Aizkraukli.
— Uz mūzikas skolu aizveda mamma?
— Droši vien. Tā varētu būt...
— Kāpēc tieši trompete?
— Grūti atcerēties. Visticamāk, skanēja radio. Gan jau noprasīja, patīk vai nepatīk. Jā, patīk.
— Atceros, mamma reiz vasaras brīvlaikā stāstīja, ka Sandris negrib spēlēt klavieres, labāk ar puikām dauzīties. Kā tad īsti ar mācīšanos mūzikas skolā bija?
— Ziniet, tā ir gandrīz visiem bērniem. Mūzika patīk, bet, kad jāsāk mācīties, tad loģiski — ir slinkums. Aiz mājas puikas dzenā bumbu, bet tev jāspēlē trompete vai klavieres. Tagad zinu, ka diezgan reti no pūtējiem kādam patīk obligātās klavieres, bet ir jāmācās.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.