Kad publiskajā telpā parādījās ziņa, ka Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa parakstījusi vēstuli ar aicinājumu Nobela Miera prēmijai izvirzīt ASV prezidentu Donaldu Trampu, sākotnēji šķita, ka tā ir viltus ziņa. Ne tāpēc, ka pasaule nebūtu pieredzējusi pretrunīgus Nobela laureātus, bet gan tāpēc, ka Latvijas valsts ļoti labi zina, ko nozīmē agresija, nedrošība un tukši miera solījumi. Nobela Miera prēmija nav simpātiju balva, ko piešķir kādā konkursā vai festivālā tāpēc, ka starp visiem dalībniekiem ir tāds, kas ļoti patīk. Nobela Miera prēmija ir simbols reāliem darbiem, kas samazina karu, ciešanas un vardarbību. Tāpēc jautājums ir vienkāršs: par ko Donaldam Trampam šāda atzinība?
Vai pasaule ir kļuvusi mierīgāka? Šķiet, Tramps ar saviem bravūrīgajiem izteicieniem tieši vairo spriedzi. Pirms stāties amatā, Donalds Tramps apgalvoja, ka ātri izbeigs karu Ukrainā. Ik dienu ziņās redzam un dzirdam, ka karš joprojām turpinās. Arī tagad ASV prezidents paziņojis, ka gada laikā izbeidzis astoņus karus, tomēr šī gada sākumā pats sāka militāru operāciju Venecuēlā.
Bažas raisa arī viņa retorika par Ukrainas karu. Vainas novelšana uz Volodimiru Zelenski, nevis agresoru Vladimiru Putinu nav ceļš uz mieru, bet gan nopietns signāls. Tāpat arī retorika attiecībā uz Grenlandi, kas pieder Dānijai. Grenlandes jautājums radījis spriedzi NATO, tā kā Tramps pieļāva dažādas iespējas, kā gūt kontroli pār Grenlandi, arī militārā veidā. Vēl pirms dažām dienām ASV prezidents paziņoja, ka Dānijai un vēl septiņām Eiropas valstīm tiks noteikts paaugstināts muitas tarifs, kas saglabāsies “līdz brīdim, kad tiks panākta pilnīga un galīga Grenlandes iegādes vienošanās”. Pēdējie notikumi liecina, ka Tramps atkāpies no ievedmuitas draudiem, taču joprojām vēlas kontrolēt stratēģiski nozīmīgo Grenlandi. Vai šāds cilvēks ir cienīgs saņemt Miera prēmiju?
Latvijai, kas pati balstās starptautiskajās tiesībās un sabiedroto solidaritātē, turklāt Dānija jau 1991. gada augustā atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju, šāds solis izskatās nepārdomāts un atkal šķeļ sabiedrību. Daudziem cilvēkiem, kuri ik dienu seko notikumiem Ukrainā un palīdz bēgļiem, šī vēstule, iespējams, sagādāja sāpīgas izjūtas. Šāds solis liek domāt, ka vērtības var tikt mainītas pret politisku izdevīgumu.
Var, protams, teikt, ka viens paraksts vēl nenozīmē oficiālu valsts pozīciju. Arī valsts augstākās amatpersonas uzskata, ka Saeimas priekšsēdētājai bija izvēles tiesības. Taču šis paraksts nav privāta piezīme draugu lokā, un es šādu soli neatbalstu.
Miers nav skaļi paziņojumi vai tvīti. Miers ir skaidra rīcība, cieņa pret patiesību un skaidra robeža starp agresoru un upuri. Ja šo robežu sākam izpludināt, tad Nobela Miera prēmijas ideja zaudē jēgu.
