Miera osta - lauku māja Odzienā

Odzienietes Aijas Orlovas dzīves jubilejas laiks ir janvāra sākumā. Lai arī par sala mēnesi dēvētais janvāris ir ziemas vidū, svētku diena viņai allaž piepildīta ziediem, par ko Aija priecājas visvairāk. Viņas mīļākie ziedi noteikti ir cēlās rozes, bet tuvi arī tie, kas zied vasarā pie mājas un pļavās, tāpēc ziemas meitene Aija ik reizi ar nepacietību gaida pavasari.

Mācās no vectēva

— Pavasaris noteikti ir visskaistākais gadalaiks, kad viss sāk plaukt un var sākt rosīties pie mājas un dobēs. Parasti jau martā, manā vārdadienā, draudzene Ilze uzdāvina pašas audzēto atraitnīšu stādus, un tās ir pirmās, ko stādu, — saka Aija.Uz jautājumu, vai viņai ir tā dēvētie zaļie pirkstiņi, Aija atsmaida — kādi gan tie var būt celtniekam! Šajā profesijā viņa nostrādājusi ilgus gadus un iemīļojusi to jau no bērnības. Ģimenē Viļakas pusē, Latgalē, augusi kopā ar māsu Dairu, kurai vairāk paticis rosīties virtuvē un darīt citus mājas darbiņus, bet Aija lielākoties visur gājusi līdzi vectēvam, kurš mājās rūpējies par praktisko pusi, jo tētis agri aizgājis mūžībā.— Vectēvam bija zelta rokas, un viņš prata visus celtnieka, namdara un citus darbus. Daudz ko darījām kopā un runājāmies. Pēc pamatskolas gribēju mācīties par krāsotāju, bet viņš bija pret, ka vispār apgūstu celtniecību — lai ejot vidusskolā. Gāju arī, bet pēc tam gan tehnikumā sāku mācīties ģeodēziju un par celtniecības darba meistaru. Vectēvs jau sākumā nesaprata, ka bez tās ģeodēzijas ir arī celtniecība, — stāsta Aija.Kad tad vectēvs sapratis patiesību? Aija smej — brīdī, kad mājās sākusi pārlīmēt tapetes!