Brīvprātīgie aizsardzībai aizgādā 12 transportlīdzekļus

38 stundas ceļā, pievarēti 2200 kilometri, Ukrainas aizstāvjiem aizgādāts 10 apvidus mašīnu, divi busiņi, degviela, auto apkopes lietas un daudz kā cita labākai sadzīvei kara apstākļos. Tieši tāds bija 11. auto konvoja brauciena iznākums. Vienīgā sieviete autovadītāja šajā konvojā bija Aizkraukles Mākslas skolas skolotāja jaunjelgaviete Vaira Lejniece.

Automašīnu nogādāšanu Ukrainas cīnītājiem organizē biedrība “Agendum” ar Juri Pūci un Reini Pozņaku priekšgalā. Mikroblogošanas vietnē “Twitter” jaunjelgaviete pamanīja biedrības aicinājumu sniegt palīdzību Ukrainas cilvēkiem. Tika meklēti brīvprātīgie, kas spētu sēsties pie sarūpēto automašīnu stūres, lai aizgādātu tās uz Ukrainu. Pateicoties iepriekšējai darba pieredzei, kad pienākumu veikšanai ar automašīnu nācās mērot lielus attālumus, Vaira juta pārliecību, ka tiks galā, un pieteicās. “Mērot tik lielu attālumu īsā laika periodā ir ļoti nogurdinoši, bet tas mani nesatrauca.Tajā mirklī tā bija iespēja sniegt reālu palīdzību Ukrainas cīnītājiem, ko arī darīju,” saka Vaira. Biedrība saņem iedzīvotāju ziedotās automašīnas, kas ir darba kārtībā. Daži braucamie tehnisko apskati Latvijā neizietu, jo automašīnas klāj pārāk liela rūsa, bet kā darba zirgi tās ir ļoti labas. Pirms “došanās pensijā” transportlīdzekli sagatavo, brīvprātīgi iesaistās darbnīcas un autoservisi, mašīnas sakārto, lai tās varētu doties ceļā uz Ukrainu. Dažas automašīnas biedrība iepērk par līdzcilvēku saziedotajiem līdzekļiem.

Pirms piekrist braucienam, Vaira pārbaudīja darba kalendāru, izrunāja ieceri ar ģimeni. Saņemot atbalstu, bez lielas vilcināšanās sākās gatavošanās ceļam. “Iesaistīties var jebkurš, bet vispirms nepieciešams izvērtēt savas spējas. Galvenā prasība — jābūt autovadītāja apliecībai, vēlama pieredze gariem pārbraucieniem, jo nobraukt tik lielu attālumu ir fiziski izaicinoši. Ir jāzina, uz ko iet. Tāpat nedrīkst baidīties, jāmāk reaģēt un strādāt komandā.”

Busiņš godam pilda savus pienākumus

Konvojs startēja Jaunmārupē. Pēc instruktāžas brīvprātīgajiem piešķīra automašīnas. Vaira sēdās pie zila Volkswagen busiņa stūres. “Automašīna bija “seniors pirmspensijas vecumā”, bet brauca labi un noteikti godam pilda savus pienākumus Ukrainā.”

Ik pēc 200 — 300 kilometriem noteiktās vietās konvoja dalībnieki satikās. Lai neapgrūtinātu satiksmi un autovadītājiem būtu iespēja manevrēt, braukšana notika patstāvīgi. Satiekoties brīvprātīgie ieturēja mazu tehnisko pauzi, iedzēra kafiju un pārrunāja nākamo tikšanās vietu. Saziņa brīvprātīgo starpā notika caur lietotni “WhatsApp”, tajā tika sūtītas maršruta koordinātas. Kā tas mēdz gadīties, neiztika arī bez dažiem pārsteigumiem. Pārsvarā visas automašīnas, kas dodas uz Ukrainu, ir ar dīzeļdzinēju. “Tuvojoties Ukrainas robežpārejas punktam, sākās pakalni. Vienai automašīnai, iespējams, kaut kas pārkarsa. Puiši ātri noreaģēja un atrada Polijas autoservisu, kas uzņēmās automašīnu saremontēt. Vēlāk to nogādāja Ukrainā.”

Automašīnas bija pilnas ar humāno palīdzību — pārtiku, maskēšanās tīkliem un citu nepieciešamo kara apstākļos. Tā kā Ukraina nav Eiropas Savienības dalībvalsts, aizgādātajiem transportlīdzekļiem bija jākārto muitas deklarācija. Šis process aizņem laiku, 11. konvojs uz robežas pavadīja piecas stundas.

Automašīnas uz Ukrainu ved ar mērķi palīdzēt cīņās. Transportlīdzekļi tiek izmantoti pretinieka bruņutehnikas medīšanai un neitralizēšanai. Juris Pūce uztur kontaktus ar Ukrainas brīvprātīgajiem, kas ziņo, ka diemžēl viena uz katrām trīs līdz piecām aizvestajām automašīnām ir zaudēta.

Lielais balsts

Brīvprātīgie saņem tikai nepieciešamo informāciju, detaļas netiek izpaustas. Tiekoties ar Ukrainas puses pārstāvjiem, iepazīšanās, apmaiņa ar kontaktiem nenotiek, netiek uzņemti selfiji vai kas cits — viss ir nopietni, tas ir karš. “Pie Polijas robežas varēja just, ka tuvojamies Ukrainai. Bija jūtama pastiprināta policijas kontrole, fotografēt apkārt notiekošo nav ieteicams. Sajūta, braucot caur Lietuvu un Poliju, bija pacilājoša. Visapkārt redzami Ukrainas karogi, kas parāda mūsu vienoto attieksmi. Mēs, Baltijas valstis un Polija, esam Ukrainas lielais balsts, un ukraiņi to novērtē. Brīvprātīgo starpā valda brālības sajūtas. Vēl pirms izbraukšanas man bija iekšēja trauksme, neziņa par to, kā būs. Pēc tā visa jūtu, ka ar Latviju viss būs labi. Mēs esam patrioti, darītāji. Palīdzību un atbalstu var sniegt dažādos veidos — ziedot līdzekļus, pīt maskēšanās tīklus, iesaistīties koordinētā palīdzības sniegšanā uz robežas un neizplatot baumas.”

Vaicāju Vairai, vai viņa pieļauj iespēju atkārtot braucienu un iesaistīties vēl kādā konvojā, uz ko saņemu entuziasma pilnu “noteikti!”. “Protams, man ir darba pienākumi, ģimene, un tūlīt sāksies rosība dārzā, bet es labprāt palīdzu, kad un kā vien spēju. Ar ģimeni griežam lentes un pinam aizsargtīklus, kādam tie vēlāk būs jāaizved.”

Sirdi plosoša cilvēcība

Kolonna šķērsoja Ukrainas robežu, nodeva automašīnas tās puses brīvprātīgajiem un devās mājās. No kara postītās zemes Vaira neko daudz neredzēja, tautieši nepameta muitas posteni, taču realitātes atblāzmu guva “buferzonā” jeb humānajā koridorā. Dodoties atpakaļ, robeža tika šķērsota kājām, brīvprātīgie gāja to pašu ceļu, ko kara bēgļi — sievietes, bērni un sirmgalvji. Atminoties šo vietu, Vaira apspiež asaras. Tur redzētais plēš sirdi un vienlaikus parāda cilvēcību un vienotību. “Šajā vietā kā ar nazi var griezt nolemtības sajūtu. Tā nav bezcerība, drīzāk jautājums — kāpēc? Kāpēc man jābūt šeit? Mani pārsteidza kustība abos virzienos, cilvēki atgriežas dzimtenē, Ukrainā. Tie, kam nav, kur palikt, dodas bēgļu gaitās, savukārt tie, kuru pilsētas vai ciemi ir atbrīvoti, dodas mājās.” Emociju pārņemta pēc redzētā, Vaira mājiniekiem nosūtīja ziņu, ko citē arī man: “Esam uz robežas. Robežsargs nes kaķi grozā, nopakaļ iet klibs onkulītis, stumj invalīdu ratus ar kaut ko iekšā. Ukrainā iebrauc ambulances un busiņi ar uzlīmēm “Palīdzam Ukrainai” dažādās valodās, izbrauc pelēks busiņš ar sarkanu, izolācijas materiāla medicīnisko krustu, tam manāms vācu numurs. Automašīnām ir rumāņu, spāņu, ungāru, poļu, Latvijas un Zviedrijas numuri.”

Humānajā koridorā var manīt iebraucam dažādu valstu brīvprātīgos. Transportlīdzekļi aplīmēti ar sarkanajiem palīdzības krustiem, izmantots viss iespējamais — izolācijas lente, papīrs un daudz kas cits. Citi iekrāsoti Ukrainas zili dzeltenajās krāsās, uz izbraucošajām mašīnām lasāms “bērni” vai “nešaujiet”. Tāpat Vaira savām acīm redzēja nokūpējušu busiņu, kurš manāmi cietis no valstī notiekošās karadarbības. Uz tā lasāms uzraksts “Paldies par palīdzību”. Cilvēki neraud, bet ir nopietni, koncentrēti, apkārt valda darba atmosfēra.

Aptuveni 50 kilometru no Ukrainas valsts robežas ir NATO aviācijas bāze, līdzīga kā Lielvārdē. Ceļa malās redzams, ka tiek uzstādītas gaisa aizsardzības iekārtas. “Mani tas nebiedēja, domāju, ka arī pārējiem konvoja dalībniekiem tas bija apstiprinājums, jā, esam gatavi aizsargāt. Tas ir ļoti svarīgs signāls.”

Humānajā koridorā gan valsts finansētās, gan privātās sabiedriskās organizācijas piedāvā dažādu veidu atbalstu — medicīnisko un psiholoģisko palīdzību, sakārtot dokumentus, uzrakstīt iesniegumu vai mēģināt atrast radiniekus, iespēju uzlādēt mobilo telefonu. Tāpat Vaira ievēroja telti, kurā palīdzība tiek sniegta dzīvniekiem. Ir vairākas ēdināšanas teltis. “Humānajā koridorā ir frī kartupeļi ar gaļu, augļi un dārzeņi, tāpat piedāvājums ir arī veģetāriešiem un vegāniem, dažādu reliģiju pārstāvjiem. Šeit var saņemt drēbes un citu nepieciešamo, tas viss ir par velti. Tur esot, var pārliecināties, ka tas, ko mēs darām, ir vajadzīgs. Kara bēgļi raugās apkārt, mēģina apjaust, ka ir drošībā. Šajā vietā var atjaunot spēkus un kaut uz mirkli aizmirst, ka nekā nav.”

No robežpunkta, kurā bija Vaira, tuvākā vieta — lidlauks, ko sabombardēja, bija vien 20 kilometru attālumā.

Smaids, kas paliks atmiņā

Atpakaļ Latvijā brīvprātīgie nokļuva divos deviņvietīgajos busiņos. Nakts, nogurums, konvoja dalībnieki snauda, ik pēc pārsimt nobrauktiem kilometriem visi pulcējās norunātajos kontrolpunktos. Emociju vilnis un dažādas pārdomas pārņēma, atgriežoties mājās. Ceļā virsroku ņēma profesionalitāte un priekšzīmīga atdeve procesam. “Fiziski brauciens nogurdināja, bet morāli jutos labi, kā pēc labi padarīta darba. Saprotu, ka nekas nav beidzies, tas bija tikai viens posms, palīdzības sniegšana turpinās. Ejot garām cilvēkiem uz robežas, pārņēma neērta sajūta, viņi ir stāvējuši stundām, bet brīvprātīgajiem atvēra papildu eju. Degvielu mūsu transportētajās automašīnās pildīja par cilvēku saziedotajiem līdzekļiem, bet viss pārējais bija mūsu brīvprātīgais ieguldījums. Ēšanas izdevumi, braucienam veltītais laiks — ir mans brīvprātīgais ziedojums. Ejot garām šiem cilvēkiem, kāda ukrainiski runājoša sieviete man vaicāja, vai esam brīvprātīgie? Īsi izstāstīju, ka atvedām automašīnas Ukrainas aizsardzībai. Viņa man uzsmaidīja, un tā bija pati labākā dāvana! Pateica paldies, es nodevu sveicienus no Latvijas, un mēs šķīrāmies. Šīs īsais mirklis paliks mūžīgā atmiņā.”

Notiekošais Ukrainā neatstāj vienaldzīgu. Cilvēku sāpes, ciešanas, piedzīvotā vardarbība raisa skumjas un dusmas. “Iesaistoties aktīvā palīdzības sniegšanā, jāmāk distancēties no emocijām. Ir, protams, reizes, kad, redzot skatus no Bučas un Irpinas, no jebkuras kara plosītās pilsētas, savaldīties nav iespējams. Es gandrīz katru vakaru apraudos. Bet palīdzot pārņem motivācija, darbam tiek veltīta liela koncentrēšanās. Ja emociju būs par daudz un tās nevar kontrolēt, tad citiem palīdzēt nevarēsi. Karš ir šausminošs, skumji, ka mums tam jāiet cauri, bet palīdzot pārņem pacilājoša sajūta, misijas apziņa.”

Brīvprātīgie mājās atgriezās septiņos no rīta. Vaira pāris stundas atpūtās un devās vadīt zīmēšanas stundas bērniem. “Adrenalīna bija tik daudz, ka varēju kalnus gāzt!”

Nepieciešama ilglaicīga palīdzība

Vaira aktīvi iesaistās dažādu veidu atbalsta sniegšanā Ukrainas cilvēkiem. Kopā ar domes pārstāvjiem viņa palīdzēja Jaunjelgavā izmitinātajiem kara bēgļiem aizpildīt termiņuzturēšanās veidlapas. Vaira iepazinās ar kādu ukraiņu mammu, kura Latvijā ieradās ar divām pusaugu meitām un kaķi, vārdā Stjopa, no Harkivas. Ģimene devusies uz citu pašvaldību, bet saziņa saglabājusies. Tā gan esot visai emocionāla, jo, apjautājoties, kā iet, atbilde atnāca vien pēc pāris dienām — slikti iet, Harkivu bombardē. “Komunikācija vismaz ļauj viņām sajust, ka viņas nav vienas.”

Apzinoties, ka karš tik drīz nebeigsies un Ukrainas zeme ir izpostīta, palīdzības sniegšanai jābūt ilglaicīgai. “Būtu labi, ja mēs varētu apņemties kaut vai reizi mēnesī noziedot pāris eiro Ukrainas tautai vai, apmeklējot veikalu, iegādāties ko noderīgu un sagatavot paciņu. Svarīga ir regularitāte. Svarīgs ir katrs mazumiņš. Jebkāds palīdzības žests veido lielo kopumu, ar ko mēs palīdzam tūkstošiem cilvēku.” ◆

11. konvoja dalībnieki

◆ Jānis Vīksna, Edgars Upenieks, Kristaps Grūslis, Rauls Leitis, Raitis Bērziņš, Edgars Birks, Vents Derīcs, Jānis Elsts, Ojārs Turks, Kārlis Sakss, Agris Ramats, Rauls Ābiķis, Gatis Balgalvis, Edgars Kronbergs, Vaira Lejniece.

◆ Braucienu organizēja Juris Pūce, Laura Pliča-Stankeviča un Reinis Pozņaks.

Zināšanai

Biedrības “Agendum” aktivitātēm var sekot līdzi sociālajos tīklos. Atbalstīt organizācijas palīdzības aktivitātes var ar ziedojumiem. Biedrība “Agendum”, reģ. nr. 50008281431, IBAN: LV86HABA 0551051961757, AS Swedbank, HABALV22.