SIA “DK VETMED PLUS” Aizkraukles veterinārās klīnikas darbā gaidāmas pārmaiņas. Turpmāk tā darbosies kā privātprakse, pieņemšana pie veterinārārstes būs tikai pēc pieraksta. Esošie klienti būtiskas pārmaiņas nejutīs, taču veterinārārstei Kintijai Kleimanei tas būs jauns atspēriens. Reizēm uzņēmējdarbībā ir jāsper solis atpakaļ, lai varētu turpināt augt un attīstīties.
Vieglāks darbības modelis
— Kādēļ šādas pārmaiņas?
— Viens no iemesliem — klīnikas uzturēšana ir finansiāli liels slogs. Piedevām jutu izdegšanu un psihoemocionālu pārslodzi. Patiesībā šim lēmumam briedu jau krietni ilgu laiku. Viss, kas notiek klīnikā, ir mana atbildība. Jebkurš pārdotais medikaments vai pieņemtais pacients ir mana atbildība. Ikdienā ne vienmēr varu būt uz vietas. Pēdējos gados daudz pilnveidojos — ik pa laikam esmu prom mācībās ārzemēs. Pateicoties tām, esmu ieguvusi prestižu starptautisku sertifikātu, esmu vizuālās diagnostikas speciāliste — ultrasonogrāfijas speciāliste, lasu rentgena uzņēmumus un veidoju diagnostiskus aprakstus, kā arī māku veikt kompjūtertomogrāfijas diagnostiku. Ar to man nebija gana, tāpēc tagad esmu sākusi padziļināti apgūt kardioloģiju.
Saņēmu labus darba piedāvājumus no citām klīnikām. Pirms pāris gadiem mani uzrunāja lietuviešu investori, kuri vēlējās ienākt Latvijā ar savu veterinārijas klīniku tīklu. Man piedāvāja vadīt Latvijas tīklu un kļūt par līdzīpašnieci. Ilgi domāju par šo piedāvājumu. Pieņemot to, man nāktos pārcelties uz Rīgu un slēgt Aizkraukles klīniku. Laikam esmu lokālpatriote, jo atteicos — Aizkraukle ir manas ģimenes mājas, bērni šeit iet skolā, bet zemapziņā šī situācija turpināja gruzdēt.
Martā biju Grieķijā pieredzes apmaiņas braucienā, kur atkal saņēmu darba piedāvājumu. Lai cik vilinoši tas būtu, atteicos. Šīs situācijas radīja iekšēju trauksmi — ko tad es savā dzīvē darīšu, ja atsakos no tik labiem piedāvājumiem, tajā pašā laikā savā klīnikā esmu uz nepilnu slodzi!
Sapratu, ka nevaru turpināt vadīt Aizkraukles klīniku līdzšinējā stilā — nepieciešamas pārmaiņas.
— Ko tas nozīmē klientiem?
— Aizkraukles novadā netrūkst labu speciālistu, kas nodrošina veterināros pakalpojumus. Protams, vairs nevarēsim apkalpot tik lielu klientu loku kā agrāk, bet mīluļi no tā necietīs.
Pārmaiņas nozīmē, ka es vairs nealgošu otru veterinārārstu, kurš būtu uz vietas darba laikā no pulksten 9 līdz 17. Arī aptieka nevar darboties, ja uz vietas nav speciālista. Privātprakse nozīmē, ka pacientus pieņemšu tikai es, vizītes būs stingri pēc pieraksta, un katru dienu uz vietas nebūšu. Aptiekas licence tiks anulēta, taču, tie, kas pie manis ārstējas, varēs saņemt nepieciešamos medikamentus vizītes laikā. Būtība nemainās, taču turpmāk strādāšu kontrolētākā un strukturētākā veidā. Bijusī aptiekas telpa turpinās darboties kā veikals, kurā būs iespējams iegādāties barības, vitamīnus, kopšanas līdzekļus.
Pārmaiņas ietver arī klīnikas personāla samazināšanu. Līdz šim klīnikā bez manis strādāja vēl viena veterinārārste un divas asistentes. Turpmāk klīnikā būšu es ar savu asistenti Leldi. Mans vīrs Dāvids, kurš arī ir veterinārārsts, bija mans aizvietotājs un tāds arī paliks — ja es būšu izbraukusi, piemēram, mācībās, viņš nodrošinās aprūpi. Jāņem vērā, ka Dāvida pamatdarbs ir farmācijas kompānijā, kur viņš strādā kā klientu menedžeris.
— Cik liels ir tavs klientu loks?
— Februārī ieviesām elektronisko uzskaites sistēmu. Elektroniskā kartīte ir izveidota katram dzīvniekam, kurš pie mums ir bijis pēdējā gada laikā. Sistēma ir ļoti ērta — esot jebkurā vietā, pat telefonā, varu apskatīt dzīvnieka medicīnisko vēsturi un sniegt rekomendācijas. Elektroniskajā uzskaites sistēmā šobrīd ir vairāk nekā 1000 klientu.
Bez tā mums uz vietas ir skapis ar klientu papīra formāta mapēm, līdzīgas, kādas redzamas ģimenes ārstu kabinetos. Tās neesmu skaitījusi, bet to ir ļoti, ļoti daudz.
Maciņu glābj apdrošināšana
— Kas ir lielākie izaicinājumi?
— Veterinārā nozare ir dārga — izdevumi ir lieli. Jebkura medicīniskā iekārta un apmācības prasa tūkstošus eiro. Ir grūti strādāt ar jauniem klientiem, cilvēkiem, kuriem līdz šim nav bijusi pieredze ar veterināriju. Nesen sociālajos tīklos dalījos ar ierakstu par šo tēmu. Gadās, ka cilvēks ir izbrīnīts, uzzinot, ka vizīte maksā 30 eiro. Ja paskaita, ko šī summa ietver — gandrīz piektā daļa aiziet valstij (21 % PVN), klīnikas uzturēšana, algas, nodokļi, profesionāla apmācība un higiēnas prasību ievērošana. Uz vizītes laiku klīnika ir rezervēta vienam dzīvniekam. Kad cilvēkiem paskaidro, no kā veidojas šī summa, viņi saprot.
30 eiro ir maksa tikai par vizīti, bez padziļinātiem izmeklējumiem. Man ļoti patīk strādāt ar apdrošinātiem dzīvniekiem — tad nav jādomā, kā ietaupīt saimnieka naudu, un varu darīt to, kas man kā ārstam ir svarīgi diagnozes noteikšanā. Naudas aspekts dažkārt grauj profesionalitāti, jo ir situācijas, kad, respektējot saimnieka maciņu, nākas meklēt izdevīgākos veidus, kā diagnosticēt. Noteikt diagnozi varētu bez problēmām, bet jāņem vērā finansiālie ierobežojumi.
Godīgums visa pamatā
— Mīluļa apdrošināšana kļūst par arvien biežāku parādību?
— Jā, bet ne strauji. Cenšos cilvēkus izglītot un dalos arī savā pieredzē. Nesen atveda kucēnu, kuram patīk grauzt zeķes un citus priekšmetus, kas var beigties ar veselības problēmām dzīvniekam un lielām izmaksām saimniekam. Šādos gadījumos iesaku laikus apdrošināt mīluli. Redzu, ka cilvēki par šo iespēju bieži nav informēti. Šis būtu labs lauciņš un lietderīgs pakalpojums, ko apdrošinātāji varētu reklamēt. To pat varētu darīt sadarbībā ar veterinārārstiem, lai informācija sasniegtu vajadzīgo auditoriju.
To, cik svētīga var būt dzīvnieka apdrošināšana, zinu arī no personiskās pieredzes. Mūsu suns salauza kāju. Latvijā ir maz klīniku, kurās strādā veterinārārsti, kas spēj dzīvnieka kaulus salikt kopā — tam nepieciešama speciāla izglītība un aprīkojums. Šādas operācijas var izmaksāt vairākus tūkstošus eiro, jo bieži mēdz būt sarežģījumi un dzīvnieka apdrošināšana šajā situācijā ļoti noderēja, pasargājot mūs no lieliem tēriņiem.
— Valsts iesaiste nozarē dotu pozitīvu efektu izmaksu ziņā?
— Nedomāju, ka tas ko atrisinātu. Dzīvnieks ir luksusa prece — tā nav pirmā nepieciešamība. Cilvēkam pašam jāizvērtē savas finansiālās iespējas par dzīvnieku parūpēties. Minimālais, ko ikviens gādīgs un apzinīgs saimnieks var darīt sava mīluļa un maciņa labā, ir dzīvnieku apdrošināt.
— Vai cilvēki kļūst apzinīgāki, domājot par sava mīluļa veselību?
— Lielākoties jā, vismaz tie, ar kuriem man nākas saskarties. Tajā pašā laikā esmu saskārusies ar gadījumiem, kad saimniekam ir dīvaini aizspriedumi pret mikročipēšanu. Cenšos stāstīt un skaidrot. Lielākoties izdodas pārliecināt, bet kāds paliek pie sava.
Cenas pie veterinārārsta ir tādas, ka šis faktors pats par sevi jau izsijā neapzinīgos saimniekus. Strādājot ar apzinīgiem saimniekiem, tu zini, ka rezultāts būs pozitīvs.
— Ieminējies par profesionālo izdegšanu.
— Jā, mēdz būt grūti, kad neredzi darba rezultātu. Saimniekam kaut ko skaidroju — viņš it kā saprot, bet, atgriežoties uz atkārtotu vizīti, saka, ka gājis ne visai un ārstēšana neesot bijusi pareiza. Kā speciāliste tādos brīžos jūtos slikti; pārņem vainas izjūta, bet, vārds pa vārdam, atklājas, ka saimnieks norādījumus nav ievērojis, tikai to neatzīst. Izrādās, zāles nemaz nav dotas.
Tā ir saimnieka neapzinība un mazākais, ko var darīt, ir būt godīgam pret ārstu. Ja nesanāk iedot tableti, mēs varam piemeklēt piemērotāku zāļu veidu vai injekcijas.
— Nesen pilnveidots klīnikas zīmols, tapis jauns logo.
— Jā, vakaros tiešsaistē izgāju grafiskā dizaina kursus. Kopā ar grafisko dizaineri izstrādāju variantu, kurā viena stetoskopa gala forma pārtop suņa galvā, bet otrs veido asti.
Vēl viens jaunums — nesen noslēdzu līgumu ar labdarības fondu “Sofi”. Viņi ziedo veterinārajiem tēriņiem 250 eiro gadā tiem cilvēkiem, kuri no patversmes adoptē senioru dzīvnieku, kas ir vecāks par astoņiem gadiem. Vēršoties pie manis un uzrādot adopcijas dokumentu, ievadu attiecīgā mājaslapā informāciju, un minēto summu saimnieks var izmantot dažādu pakalpojumu veikšanai — sākot no medicīnas pakalpojumiem, speciālās barības iegādes, vakcinācijas, līdz pat nagu griešanai un ausu tīrīšanai.
Tā ir visai pieklājīga summa, kas palīdz, jo dzīvniekiem senioriem bieži nepieciešamas papildu rūpes. Jāpiebilst, ka tas ir ikgadējs pabalsts.
Stress — katalizators citām kaitēm
— Sociālajos tīklos bija ziņa ar tekstu: “Meklē Ziemassvētku dāvanu? Te tā ir, suņu puika gatavs doties uz jaunām mājām!”. Ko par to domā?
— Dāvināt dzīvnieku ir ļoti muļķīga doma. Pirmkārt, tas nozīmē saistības vismaz desmit gadu garumā. Tas prasīs saimnieka laiku un finanšu resursus. Dzīvnieka ņemšanu nevar balstīt tikai uz emocijām, un vēl jo vairāk — to nedrīkst dāvināt bez saskaņošanas. Tas ir neiedomājami! Šī tēma ir daudzreiz pārrunāta un prasa atbildību.
— Jauno gadu daudzviet atzīmē ar salūtu. Lai cik bieži atgādinātu, ik gadu trokšņa dēļ pazūd vai cieš dzīvnieki. Tavi ieteikumi?
— Būt gataviem. Pirmkārt, jāpārliecinās, vai dzīvniekam ir identificējams mikročips. Datubāzē jāpārbauda, vai ir norādīta aktuāla kontaktinformācija. Ļoti reti, bet mēdz gadīties, ka mikročips dzīves laikā pārstāj darboties. Papildu drošībai pie kaklasiksnas var pielikt žetonu ar saimnieka tālruņa numuru un identifikāciju, lai gadījumā, ja dzīvnieks aizmūk, to vieglāk un ātrāk var atgriezt mājās.
Ja dzīvnieks ir bailīgs, var dot dabīgos nomierinošos līdzekļus, taču to efekts parasti ir minimāls. Ir pieejami arī rozetēs spraužami feromoni, kuru princips līdzinās gaisa atsvaidzinātāju darbībai. Lai tie dotu efektu, jālieto vismaz mēnesi. Paniski bailīgiem dzīvniekiem arī šis līdzeklis var nedot redzamu efektu. Šādos gadījumos jāvēršas pie veterinārārsta, kas var izrakstīt recepšu medikamentus, kas līdzinās viegliem trankvilizatoriem. Preparātu uzsmērē uz smaganas, un tas uzsūcas caur gļotām, nodrošinot medicīniski nomierinošu efektu, kas var pasargāt no sekām, ko rada liels stress vai bailes. Patiesībā stress dzīvniekiem ir cēlonis ļoti daudzām veselības problēmām. Līdz šim šis faktors nav ticis gana novērtēts, bet jaunākie pētījumi par šo tēmu ir ļoti interesanti un daudz ko izskaidro. Piemēram, kaķi var izjust stresu, ja laikus nav iztīrīta viņu kastīte — saimnieks to bieži nepamana un pat neaizdomājas.
Pēc pastaigas ieteicams noskalot ķepas
— Ķepu veselībai ziemā jāpievērš lielāka vērība?
— Jā, sāls var kairināt jutīgas ķepiņas, īpaši pirkstu starpiņas. Ja tās ir jutīgas, suns var salaizīt un tajās iekļūst sāls, ko ziemā kaisa uz ceļiem, radot mikroplaisas. Sāls kairina ādu, un dzīvnieks, laizot ķepas, var izlaizīt granulomas līdz pat jēlumam.
Jutīgu ķepu saimniekiem ieteicams pēc pastaigas noskalot ķepas un pirkstu starpiņas ar siltu ūdeni. Ja ķepu spilventiņi ir raupji un saplaisājuši, var lietot speciālus krēmus.
— Nākotnes sapņi, mērķi?
— Ļoti vēlētos privātpraksei uzbūvēt otro stāvu. Pagaidām dažādu šķēršļu dēļ tas nav iespējams. Vēlētos iekārtot pielāgotu ķirurģijas zāli, kurā varētu organizēt veterinārārstiem praktiskās apmācības.
Projektu finanse Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiala saturu atbild laikraksts “Staburags”.
