Pēc tam, kad oktobra sākumā Bauskas novada Brunavas pagastā privātīpašumā tika nošauti trīs it kā klaiņojoši suņi, iniciatīvu portālā “ManaBalss” tika pieteikts rosinājums veikt grozījumus Civillikumā, nosakot, ka dzīvnieki nav manta, bet gan dzīvas būtnes. Īsā laikā izdevās savākt 30 tūkstošus parakstu, lai šo ierosinājumu iesniegtu izskatīšanai Saeimā. Tagad Saeimas Juridiskā komisija uzdevusi Tieslietu ministrijai līdz 2026. gada 1. martam izstrādāt priekšlikumus, kā nostiprināt dzīvnieku statusu Civillikumā. Tas jāprecizē, lai labāk aizsargātu dzīvnieku tiesības, vairotu dzīvnieku aizsardzību un labbūtību.
Pati ideja aizsargāt dzīvniekus un vairot viņu labbūtību ir apsveicama un atbalsta vērta, taču man pašai pat prātā nevarēja ienākt, ka ir cilvēki, kuri uz dzīvniekiem skatās kā uz mantām. Latvijā jau 25 gadus ir spēkā Dzīvnieku aizsardzības likums, pagājušajā gadā stājās spēkā Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi. Tāpat pērn pieņemti grozījumi Krimināllikumā, kas nosaka lielāku atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un spīdzināšanu. Naudas sods un sabiedriskais darbs aizstāts ar reālu cietumsodu vai probācijas uzraudzību un aizliegumu turēt dzīvniekus. Un visos šajos likumos par dzīvniekiem runāts kā par dzīvām būtnēm. Kādam gan jābūt nelietim, lai par mīļdzīvniekiem domātu kā par lietām vai mantām!
Iniciatīvas autori uzskata, ka likumā ir jāievieš norma, kas mainītu izpratni par dzīvnieka vērtību mūsdienu pasaulē. Vai grozījumi Civillikumā — dokumentā, par kura esamību lielākā daļa sabiedrības atceras tikai tad, kad kāda lieta tiešā veidā viņu skar — mainīs mūsu vērtību sistēmu un attieksmi? Neticu. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā šodien ietekmīgākais līdzeklis ir bargi sodi un bailes kaut ko reāli pazaudēt. Kā arī mēs sākam rīkoties un domāt tikai tad, kad traģēdija jau notikusi, kā tas ir arī šajā Brunavas suņu gadījumā. Manā skatījumā iedarbīgāks risinājums būtu tiesībsargājošo institūciju stingrāks mugurkauls un lielāka ieinteresētība izmeklēt un novest līdz tiesai šādas lietas, sabiedrībai skaidri parādot, ka arī suns un kaķis vai jebkurš cits dzīvnieks, kurš kļuvis mūsu ģimenes locekli, nav vienkārši lieta, kuru var ignorēt, pamest vai iznīcināt bez sekām. Atbildība par dzīvnieku nedrīkst būt deklaratīva, tā ir jāapliecina ar reālu rīcību un tiesisku seku neizbēgamību.
Taču nevajadzētu mānīties — neviens likuma pants pats par sevi nepadarīs sabiedrību empātiskāku. To var panākt tikai konsekventa likumu piemērošana, reāla atbildība un skaidrs signāls, ka cietsirdība pret dzīvniekiem Latvijā nav un nebūs pieļaujama.
