Dēlam patīk iesaistīties visdažādākās akcijās un pasākumos. Viņš ar lielu entuziasmu ik gadu gatavojas “Dažādo kurpju dienai”, iesaistās skolas aktivitātēs, kad jāpārģērbjas nākotnes profesijā, vai piedalās smieklīgo cepuru dienā. Līdz ar to mani nemaz neizbrīnīja tas, ka pērn viņš lūdza atrast masku Helovīniem.
Ik gadu notiek viedokļu sadursmes — vieni Visu svēto nakts svinēšanu pielīdzina ļauno garu ielaišanai mājās un sirdīs, citi ļauj bērniem izklaidēties un saēsties saldumus. Katram ir tiesības palikt pie savas pārliecības, laikam šajā jautājumā patiesība ir kaut kur pa vidu. Tas, kas mani mulsina gan šajā, gan citu jautājumu kontekstā, ir tas, kā notiek viedokļu apmaiņa. Viena vienīga agresija, skarbi izteicieni, apvainojumi un nosodījums.
Mani visvairāk tracina tie “pareizie”, baltie un pūkainie, kuriem virs galvas trūkst vien mirdzoša nimba. Cilvēki naski otru nosoda, cita acī skabargu redz, savā baļķī nemanīs. Tas nav tikai izteiciens, bet mūsdienu realitāte. Trīs bērnu māmiņa platformā “Threads” ar putām uz lūpām, iepinot krievu lamu vārdu pērles, apgalvo un audzina citus platformā esošos, sakot, ka Helovīni sabojā bērnus, padarot viņus ļaunus. Jūtat absurdu? Ja mēle spļauj indi, tad trauciņš, no kura tā nāk, ir pilns ar to.
Lielākā daļa nemāk cieņpilni diskutēt un oponēt. Katra atšķirība tiek uztverta kā uzbrukums vai drauds — bieži vien tā ir vienkārši cita pieredze, cits skatījums. Būtu veselīgi mācīties par šādām tēmām runāt ar interesi, nevis aizsardzības pozā. Mēs varam vienlaikus cienīt savas tradīcijas un uzskatus, iestāties par tiem bez pārspīlētas agresijas un apvainojumiem.
Helovīni, kā daudzas citas “aizgūtās” tradīcijas, kļūst par to, ko mēs paši no tām izveidojam. Vai nu mēs tos piepildām ar bailēm un nosodījumu, vai arī — ar smiekliem, kopābūšanu un fantāziju.
Un, ja bērns tajā visā redz iespēju uzvilkt masku, saģērbties par skeletu vai raganu, tad varbūt tas ir tikai bērnības prieks, nevis kāds tumšs rituāls. Mēs, pieaugušie, mēdzam sarežģīt lietas, kurās patiesībā nav nekā ļauna. Varbūt vajadzētu vairāk ļaut sev pasmaidīt, nevis meklēt slēptas nozīmes katrā konfektē vai ķirbī.
Jo beigās jau viss atkarīgs no tā, kādu sajūtu mēs šai dienai piešķiram. Ja tā ir diena, kad bērni ar spīdīgām acīm skrien no mājas uz māju un mācās būt drosmīgi, radoši un draudzīgi — vai tad tas nav kaut kas labs? Dažkārt pietiek ar mazumiņu — nedaudz humora, iecietības un vēlmi redzēt labo, nevis baidīties no visa svešā.
Īstais ļaunums slēpjas cilvēkos, ne jau maskās, ko reizi gadā kāds uzvelk.
