Aizsardzības ministrs Andris Sprūds paziņojis, ka ministrija jau nākamgad spers tālākos soļus, lai 2028. gadā panāktu sieviešu obligātu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā. Tēma, par kuru Latvijas sabiedrībā līdz šim maz diskutēts un tāda iespēja pieļauta tikai kā varbūtība.
Tagad uzsvars ir uz dzimumu līdztiesību un līdzatbildību, īpaši situācijā, kad “negaisa mākoņi” pasaulē savelkas arvien draudīgāki. Šāda prakse jau ir vairākās valstīs, kur sievietes to uzskata par pašsaprotamu. Šovasar par to paziņoja arī Dānija. Vai šāds solis piemērots Latvijai, grūti teikt. No vienas puses, tas būtu loģisks turpinājums iesāktajai valsts aizsardzības mācībai skolās, ko apgūst gan puiši, gan meitenes. Turklāt jau tagad to var darīt brīvprātīgi, un sieviešu īpatsvars bruņotajos spēkos ir gana liels. No otras puses — cik racionāls un mērķtiecīgs būtu šāds lēmums?
Turklāt tik mazā valstī kā Latvija, kur dzimstības līmenis tikai krītas. Jau šobrīd arvien vairāk izskata iespējamību, kā jaunajiem vecākiem, īpaši māmiņām, ātrāk atgriezties darba tirgū, jo trūkst pelnītāju. Ja no šī laika vēl būs jāatskaita gads dienestā, ilgtermiņā varbūt vairāk zaudējam nekā iegūstam. Tas, ka tā dara citur, arī nav arguments.
Neapšaubāmi sievietes var daudz — laist pasaulē bērnus, vienlaikus mācīties un strādāt, jo to bieži prasa situācija. Vajag iztikas līdzekļus vai negribas izkrist no aprites. Tomēr tas viss būtiski ietekmē gan pašas sievietes, gan ģimenes un, varbūt jāpadomā, ko vēl uzlikt uz viņu pleciem. Varbūt pietiek ar valsts aizsardzības mācību, kas vidusskolēniem regulāri un visu mācību gadu jāapgūst. Turklāt, cik tā ir vērtīga, jauniešu domas dalās.
Šobrīd daudz ko nosaka situācija, un tā diemžēl mierīgāka nekļūst. Pirms pāris gadiem, kad tikai ik pa laikam izskanēja un atkal izplēnēja doma par obligāto dienestu, šīs jomas speciālisti bija pret to — neesot lietderīgi tērēt līdzekļus, lai mācītu un sagatavotu visus, zinot, ka visi tāpat nebūs karavīri. Pagāja laiks, un lēma citādāk. Tāpat visticamāk būs ar sieviešu obligāto dienestu.
Nedod dievs, ka ikvienam vajadzēs ņemt rokās ieroci, bet visi to tik un tā nespēs vai nedarīs. Visam jābūt ar savu pievienoto vērtību, lai nav tā, ka valsts iztērē milzu līdzekļus, bet atdeves nav. Daudzi jau tagad var izvērtēt, ko atceras no sava dienesta laika armijā vai militārās mācības skolā. Liela daļa neko, jo viss jau sen ir aizmirsies.
Neapšaubāmi, iemaņas, kā rīkoties kāda apdraudējuma gadījumā, vajag mācīt un ik pa laikam atsvaidzināt, jo kādam kaut kas tomēr aizķersies, bet obligātais dienests tomēr ir pārāk dārgs pasākums šādam mērķim.
