Šķiet, ka pēdējos gados kāds ārējs spēks cenšas cilvēku pamācīt vai pārmācīt. Uzsūtīja vīrusu, kas daudzus “nolika pie vietas” tiešā un pārnestā nozīmē. Lai arī daļa no vīrusa kļuva bagātāki, lielākais skaits bija spiests mainīt domāšanu, uzvedību.
Vēl pāris mēnešu, un būsim nolikti jaunas realitātes priekšā. Drūmu nākotni, vismaz nākamajā apkures sezonā, prognozē ekonomikas eksperti, liecina aptaujas. Šodien e-pastā saņemtā kompānijas “Kantar” jūnijā veiktā 800 Latvijas iedzīvotāju aptauja rāda, ka, sagaidot cenu pieaugumu precēm un pakalpojumiem arī turpmāk, iedzīvotāji, vēloties ietaupīt, plāno atteikties no izklaides, samazināt uzkrājumiem novirzīto summu, kā arī strādāt vairāk vai pārdot neizmantotās lietas. Izņemot uzkrājumu “apēšanu”, neviens cits no nosauktajiem punktiem man nešķiet negatīvs. Tieši pretēji — atteikšanās no izklaidēm par ļaunu nāks vien to rīkotājiem. Man ir pamatotas aizdomas, ka “strādāt vairāk” patiesībā daudziem nozīmē beidzot sākt patiešām strādāt. Savukārt “pārdot nevajadzīgās lietas” ir apsveicami, jo cilvēki beidzot atbrīvosies no mantām, kuras tiem nebūt nav nepieciešamas. Katrā šādā krīzē svarīgi, kāda ir mūsu reakcija uz notikumiem. Pesimistiska vai optimistiska? Mani novērojumi rāda, ka cilvēki bieži pārlieku emocionāli reaģē uz lietām, kas patiesībā ir maznozīmīgas, piemēram, vai mīļais kaķis būs regulāri paēdis, vai varēs apmeklēt sporta zāli, aiziet uz kino utt. “Ilgstošā, neparedzēti augstā inflācija spiež iedzīvotājus mainīt ieradumus un sākt pārskatīt savu patēriņa grozu un pārvērtēt prioritātes. Tas nekad nav patīkami,” teikts pētījuma anotācijā. 38% aptaujāto bija spiesti pilnībā pārstāt darīt konkrētas lietas, piemēram, apmeklēt sporta zāles, SPA u. c. Savukārt trešdaļa iedzīvotāju šobrīd vairāk nekā iepriekš iepērkas lietoto apģērbu veikalos. Skarbais laiks gaismā izvelk patiesās vērtības, tādas kā īsta draudzība, uzticēšanās, cilvēcība. Domāju, ka ne vienu vien domas par draudošām “briesmām” likušas klusībā, vienatnē aprunāties ar Dievu. Lai cik sarežģītos apstākļos nonāktu, vienmēr varam pagriezt domas dienvidu virzienā, kur 12 stundu brauciena attālumā joprojām sprāgst bumbas un mirst cilvēki. Šoreiz ne banālais teiciens “Āfrikā bērni mirst badā”, bet reāls apdraudējums, kas var skart arī mūs, noder ikdienā, lai būtu pateicīgs par to, ka vari pamosties kaut vai ar kovārņu ķērcieniem aiz loga, nevis no trauksmes sirēnas.
