Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis izteicis priekšlikumu Latvijā piesaistīt darbā brīvprātīgos policijas darbiniekus. Pamatā šī iecere ir tāpēc, ka valstī joprojām trūkst policistu. Šādus brīvprātīgos neiesaistītu kriminālizmeklēšanā vai operatīvajā darbā, bet, piemēram, kārtības nodrošināšanā masu pasākumu laikā. Daļa brīvprātīgo pēc tam varētu izvēlēties apgūt policista profesiju. Tas būtu tāpat kā ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem, kas uzņemas zināmu atbildību, un ar šo resursu Iekšlietu ministrija rēķinoties.
Papildspēki kārtības uzturēšanai valstī noteikti ir vajadzīgi ne tikai masu pasākumos, bet arī ikdienā uz ielas, jo likumu un dažādu noteikumu mums, visticamāk, ir gana daudz un pietiekami stingri, bet ar to ievērošanu nesokas. Te var vilkt paralēles ar traģisko elektroskūteru tēmu, jo paši par sevi šie braucamie nav ne slikti, ne labi. Problēma ir tajā, kā tos izmanto. Mazpilsētas tas skar mazāk, bet, paskatoties, kas notiek Rīgā, dažkārt “mati slienas gaisā” — uz tiem sakāpuši vairāki bērni vai pusaudži, pārgalvīgi manevrējot starp gājējiem vai automašīnām. Katram policistu klāt nepieliksi — ne valsts, ne pašvaldības, bet vēl kāda vērīga acs noderētu, jo bieži vien uz līdzcilvēku aizrādījumiem pārkāpēji nereaģē vai atbild agresīvi.
Varbūt jau sen ir vērts biežāk padežūrēt pie dzelzceļa pārejām, krustojumiem un citām bīstamām vietām. Visticamāk, tur varētu ieraudzīt daudz ko, kas mudinātu ierīkot drošākas pārejas vai cītīgāk audzināt sabiedrību mācīties tās šķērsot.
Atceros gadījumu, kad nesakārtotas likumdošanas dēļ pirms vairākiem gadiem Latvijā diezgan brīvi varēja iegādāties konkrētas apreibinošas vielas. Tieši vecāki bija tie, kuri ne tikai cēla trauksmi, bet arī paši rīkojās — veidoja patruļas, kas apstaigāja šaubīgās tirdzniecības vietas, traucējot ienesīgajam rūpalam. Iespējams, dažkārt diezgan agresīvi, pat pārkāpjot likumu, bet izmisuma vadīti, lai sargātu savus un citu bērnus. Tas viss deva grūdienu likumus tomēr sakārtot.
Lai nenotiktu šādas un citas nelaimes, mums jāaug arī kā sabiedrībai. Nevar būt tā, ka cilvēki ievēro noteikumus tikai tāpēc, ka blakus ir kāds kārtības sargs. Tai jābūt ikdienas normai ne tikai bērniem vai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem, kuri ir viņu paraugs. Nereti gan var novērot pretējo — bērns pagaida pie luksofora sarkanās gaismas, bet pieaugušais šķērso ielu, jo tuvumā nav nevienas automašīnas vai vilciena. Tas ir kā signāls — ja tētis, mamma vai vecmāmiņa tā var, tad kāpēc ne es! Ar savu rīcību mēs katrs esam kā sabiedrības spogulis.
