Katram mirklim ir mūžības skaņa. Ludvigs Bērziņš: māksla domāta, lai cilvēkā izraisītu emocijas, un katram tās ir citādākas

Jau rakstījām, ka Aizkraukles centrālās bibliotēkas lasītavā apskatāmas mākslinieka aizkrauklieša Ludviga Bērziņa gleznas, ar kurām viņš piedalījies izstādēs dažādās Latvijas vietās, kur gleznas vērtējusi žūrija. Izstādes nosaukums ir “Notvert netveramo”, un tā aplūkojama līdz oktobra beigām. Gleznās dominē migla, kas kā dabas parādība māksliniekam ir ļoti tuva.

Sarunājam tikties izstāžu zālē starp Bērziņa kunga darbiem. Taču šī intervija sākas neierasti. Man jautājumu uzdod mākslinieks:

— Kurš darbs jums visvairāk iekrita acīs?

— Divi darbi — “Apstājies laiks” un “Mirklis mūžību kaļ”.

— Apstājies laiks — mēs kaut ko skaistu ieraugām, un tas mirklis liek mums apstāties. Tas ir reāls, kurš iedvesmojis, un daba mani parasti iedvesmo. Bet es cenšos ķert mirkļa emociju, kas man liek apstāties. Mēs varam iet pa to ceļu desmitām reižu un šo neieraudzīt. Bet ir mirklis, kas liek apstāties un uzlikt uz audekla, kāpēc es esmu apstājies. Un tas ir sanācis. Glezna piedalījusies vairākās izstādēs — Ģederta Eliasa muzejā Jelgavā un Rotko muzejā Daugavpilī. Ar Rotko muzeju bija interesanti. Tas notika kovida laikā, kad muzejs bija slēgts. Izstāde tika pagarināta. No simt darbiem atlasīja kādus desmit, tajā skaitā arī manu.

— Un “Mirklis mūžību kaļ”?

— Mirklis radās procesā un vienā mirklī nofiksējās šādi. Tālāk es neko nedarīju. Tāpēc radās nosaukums — “Mirklis mūžību kaļ”. Katram mirklim ir mūžības skaņa. Arī šajā mirklī, kurā mēs sarunājamies. Pēc simt gadiem kāds atvērs un izlasīs.